Pāragri pieaugušie
Kristīne Madjare

Man pretī nāca meitene un puisis, viņi, cieši apskāvušies, sačukstējās, smējās un pagāja man garām. Bija 1. jūlijs. Nupat biju izkāpusi no autobusa, kas mani atveda gandrīz līdz bērnunama durvīm.

Pietura atradās pie garas koka dēļu sētas. Izejot cauri vārtiņiem, nonācu uz meža takas, kas mani aizveda līdz koka mājiņām.

Tajā dienā satiku šo pārīti vēl vismaz desmit reižu, tikpat cieši saķērušos. Katru reizi novēroju viņus tā, it kā pirmo reizi būtu ieraudzījusi pusaudžu pārīti, kas bauda pirmo mīlestību.

Lai gan esmu par viņiem divreiz vecāka, it kā gudrāka un pieredzējušāka, es jutos kā svešķermenis, kas par šo dzīves pieredzi neko nezina.

Viņi ir apbružājušies daudz vairāk un bez sagatavošanās iemesti pieaugušo dzīvē, kas tagad jādzīvo pēc kādas “pareizās” sistēmas, jo viņu iepriekšējā dzīve ir izrādījusies “kļūda”.

Bērnunamā dzīvojošie jaunieši bieži vien ir nesaprasti, apmulsuši, pazuduši un vientuļi. Tāpēc tāds vienkāršs pieskāriens likās kaut kas negaidīts, bet tik skaists un patiess.

Jo vairāk laika tur pavadīju, jo vairāk pamanīju, cik ļoti svarīgs bērnunama iemītniekiem ir fiziskais kontakts. Apskāviens vienam ar otru, ar audzinātājiem, darbiniekiem un pēc regulāras viesošanās arī ar mani. Viņi var būt “pareizi” vai “nepareizi”, bet pieskāriens ir tas, kas vieno.

Pieskāriens mierina un dziedina. Tik vienkārši, bet mūsdienās tik ekskluzīvi un bieži vien arī grūti sasniedzami katram no mums.

Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.

iepriekšējais projekts nākamais projekts

Pāragri pieaugušie Kristīne Madjare

Pāragri pieaugušie
Kristīne Madjare