Georgs Avetisjans: Sakiet, kā jūs sauc?
A: Aina Bernāne.
G: Kurā gadā esat dzimusi?
A: 1937. gadā.
G: Vai jūs uzskatāt sevi vairāk par lībieti vai latvieti?
A: Nu, kā lai saka.. Man ir lībiešu kartīte - nezinu, kā viņu pareizāk nosaukt. Kad Kolkā nodibinājās lībiešu biedrība, es iestājos un biju viena no pirmajām. Bet faktiski esmu dzimusi Lielirbē lībiešu ģimenē. Mans tēvs ir Dambergs un māte Kalniece, bet, kad aprecējās, tad jau ziniet, kā…
G: Bet jūs uzaugāt Lielirbē?
A: Jā, es pilnībā uzaugu Lielirbē un nodzīvoju tur līdz 1951. gadam, kad mums lika pārcelties uz Kolku. Tur (Lielirbē - G. A.) nedrīkstēja palikt, jo bija Padomju militārā bāze. Mans tēvs bija zvejnieks un tai laikā valsts vairs neļāva zvejot “lielajā jūrā” (atklātajos ūdeņos, ārpus Rīgas jūras līča - G. A.). Mēs bijām pieci bērni! Tēvs sāka zvejot Kolkā, kur tas bija atļauts. Es ar’ mācījos Kolkā un pabeidzu tur septīto klasi. Pēc tam uzreiz, sagaidot aicinājumu, sāku strādāt centrālē par telefonisti. Kad sāku strādāt, man bija sešpadsmit gadi. Nemaz nebiju vēl dabūjusi pasi.
G: Sākāt strādāt tieši Kolkā, vai ne?
A: Kolkā, pasta nodaļā. Tā bija mana pirmā darba vieta.
G: Jūs personīgi sevi vairāk uzskatāt par lībieti vai latvieti?
A: Es jau vienmēr visiem atgādinu, ka esmu lībiete, jo man tēvs un māte ir lībieši. Un arī viņu vecāki ir lībieši, jo Lielirbē dzīvojošie lielākoties bija lībieši.
G: Tad sanāk, ka esat tīrasiņu…
A: Tīrā lībiešu dzimtā es esmu!
G: Lepojaties, ka jūsos ir šīs lībiskās saknes?
A: Nu, ko es varu tur lepoties! Laimīgs, ka es i’ darbu dabūjis latviešu kolektīvā, jo ko lībietis – kādu darbu darīs? Es jau mācījos latviešu valodā! Skolā gāju – latviešu valodā!
G: Kas ir jūsu dzimtā valoda – latviešu vai lībiešu?
A: Dzimtā valoda? Mani vecāki runāji lībiski. Tad, kad es 1945. gadā sāku iet skolā, tad jau lībiešus vairs neatzina. Tie jau bija zuduši. Aizliegti! Visādi gāja, bet nu…
G: Pastāstiet, kā tieši šī iznīkšana notika?
A: Nu, kā nu, manuprāt, Padomju Savienība tādu lībiešu tautu nemaz neatzina. Es tā domāju, vēl bērns būdams, un arī šodien – kā liels cilvēks. To, kā tai laikā bija – pieredzēja māte un tēvs. Es tik atceros, ka viņi centās mums visur nodrošināt latviešu valodu – gan mācībās, gan citur. Sarunvalodā viņi savstarpēji runāja lībiski. Vecāmamma – tēva māte un visi, kas nu tur bija – ar mani viņi runāja latviski, varbūt tāpēc, lai es arī turpinātu nesaprast lībiešu valodu (smejas).
G: Raksturojiet, kas jums ir lībietis un ko jums tas nozīmē.
A: Nu, ko man lībietis… Varbūt pagātni? Tādu pašai nezināmu. Nu es jau arī, zin’ kā, cik es zinu un atceros… Ja es trīsdesmit septītajā gadā esmu dzimusi. Visādi jau te gāja pa Latviju. Esmu par vecu, lai to tik smalki atcerētos! Es tik zinu, vai ne, ka sākumposmā es Ventspils arhīvā gāju meklēt savu lībiešu dzimtu. Jo deviņdesmitajos, kad nomainījās valsts kārtība, es varēju atgūt savu tautību! Es atradu un man pasē ierakstīja  - “lībiete”. Es varu parādīt, ja jūs gribat!
G: Un kurā gadā tas bija?
A: (Nopūšas). Es attaisīšu pasi!
G: Labi!
A: Jo es varu nomaldīties. Bet šitais agregāts ir jāpaceļ augšā (domā fotoaparātu - G. A.)!
G: Jā, jā.
A: Tad es varēšu parādīt. Ai, man ir šausmīgi grūti ar to staigāšanu.
 
Transkripcija: Agnese Pētersone
 
 
Ainas Bernānes atmiņas par slēpšanos kara laikā:

“1945. gadā mums bija paredzēts doties uz Vāciju. Skološanās beidzās. Māju vēlāk pārņēma vācieši. Bija atnācis paziņojums, ka mums jādodas uz Vāciju.
Māja Lielirbē mums bija pie sliedēm - tēvs jau laikus bija sapratis, kas notiek, jo tika vesta munīcija, bija rosība.
 
Bijām pārāk tuvu objektam, mēs tāpat būtu izsūtīti! Bet ko darīja tēvs? Ņēma kastes, salika visas mantas tur un, cik nu varēja – apraka. Pēc tam iejūdza zirgu, ielika mūs visus ratos un aizveda tālāk - Lielirbē uz meža pusi, pie vienas radinieces. Kā viņi bija runājuši, kā ne, bet es, kā bērns būdams, tik zināju, ka uz Vāciju mēs nebrauksim.
Mēs kaut kur mūkam! Viņi visi – radinieki, kaimiņi, aizbrauca mežā būvēt bunkuru. Mēs dzīvojām meža bunkurā! (Smejas).
 
Bunkurs tādā pakalnā. Sienas bija no smiltīm. Apkārt bunkuram riņķī bija ložas; logu bunkuram nebija, bet pie durvīm bija sega un lukturis. Tā bija vienīgā gaisma! Un mums bija vectēvs – vienīgais vecais cilvēks. Viņš bija vecs. (Smejas). Viņš bija tā kā atsevišķi no mums. Un… Ar visiem lopiem!
 
Nē, ne mūsu bunkurā – lopi bija atsevišķā bunkurā. Lopu bunkurs bija liels – tomēr sešu ģimeņu lopi kopā. Lopi bija nodalīti viens no otra, kopā jau nevarēja. Sākumā, kad ieradāmies, mūsu bunkurs bija vājš. Atceros, ka gulēju mazā bunkurā un man kaut kas sāpēja, bet man teica – guli! Bet pārējie visi sēdēja. Un nākamajā dienā atrada vietu, izraka lielāku un noklāja zariem. Kā jau bunkurā.
 
Mežā bijām no daudzām ģimenēm, faktiski visi bijām radi. Kopā bijām kādi pieci seši radi (radu ģimenes – G. A.).
 
Man bija kādi pieci vai seši, varbūt septiņi gadi. Es dzirdēju, ka strīdās! Zin’ kā… Katra ģimene… Norāda katram – te un te ir tava vieta… Un atceros, ka uz Ziemassvētkiem gāja atpakaļ uz lauku un zaga kartupeļus. Citādāk kā – vācieši mūsu kartupeļus (rok un ēd – G. A.)!
Paši savus kartupeļus zagām no vāciešiem. Zaga naktī; atceros, ka baidījās dikti. Bija jāiet pāri upei, upe bija aizsalusi, to es atceros. Citādi nezinu, jāpeld! Bet varēja pāriet. Mamma arī gāja vāciešu teritorijā kaut kur cept maizi.
Tas bija netālu, mežsarga mājā. Tur neviens nedzīvoja. Mamma cepusi maizi un redzējusi, ka gar logiem garām iet gan vācieši, gan partizāni. Smaržu esot jutuši, bet iekšā neesot nākuši. Vēlāk ienāca partizāni - tie pie mums vispār ienāca vairākas reizes, bet tie gan bija mūsu pašu mežabrāļi. Paši lielirbnieki. Pazīstami cilvēki.
Mums saimniecībā bija viens liels bullis un, kad pietrūka gaļa, to nosita. Mēs skatījāmies: iesit pa galvu un nokrīt bullis. Tad mēs ēdām to gaļu. Ēdām līdz pat pavasarim! Bija auksta ziema. Bunkuru nekurināja. Pavards bija tādā atklātā piebūvē, tur bija katli un tur kūra uguni. Vecāki tur vārīja ēdienu.
 Tādi mēs tur staigājām – satuntulējušies. Nekādu siltumu nejuta, tikai salu. Bija grūti. Es zinu, ka mamma gribēja vectēvu nomazgāt, sildīja ūdeni… Purvs bija apkārt, ūdens bija. Viņam bija tāda liela bārda. Mamma teica: “Tu zini, tā bārda pilna ar utīm!” (Smejas). Tad tu zini, kā mēs dzīvojām! Un pavasarī mēs visi bērni sēdējām iekšā, un – nāk!
Nāk vācieši - ar šautenēm pa priekšu - uz bunkuru! Atrada. Jā, un labi, ka vecāki neuzturējās mājās (bunkurā - G. A.). Viņi klīda kaut kur. Jo mums purvā visur apkārt bija mežabrāļi. Bet ko darīja vācietis, kad mūs atrada? Otrā dienā pajūgs klāt, mūs visus ratos un uz Lielirbi prom! Vecāki laikam ar savu zirgu, bet mēs ar brāļiem un vectēvu (ar visām utīm bārdā) – vāciešu ratos. (Smejas).
 
Uz vienām mājām, bet tur mēs nevarējām palikt, jo tur dzīvoja vācieši. Nākamajā dienā mūs veda uz Anci. Nezinu, kā tur vecāki atskaitījās, tā ir viņu daļa, bet mūs aizveda uz kaut kādām mājām Virpē, kur mums vajadzēja dzīvot kādu laiku.
 Daudzu ģimeņu mājas dedzināja – to ļaužu mājas, kuri palīdzēja partizāniem. Pēc tam, kad vācieši bija prom un krievi vēl nebija iekšā, mēs varējām doties atpakaļ uz savām mājām. Braucām divas dienas. Jo zirgs vecs un neēdis. (Smejas). Bet zini, kādas mūsu mājas bija? Es tik teicu mammai - kas tie tādi? Prusaki! Visa istaba pilna prusakiem! Viss izjaukts. Tas, ko es atceros ar savu bērna prātu, ka tur mētājās svešas fotogrāfijas. Zin’ kā, varbūt vācieša, varbūt latviešu – karā ņēma arī latviešus. Viss bija pilns ar prusakiem un blaktīm. Itin nekā vairs nebija.”
 
 
Kolka, 03.07.2020
Intervē: Georgs Avetisjans

Georgs Avetisjans: Kā jūs sauc?
Ē: Ēriks Kābergs, Uldriķa dēls. Dzimis 1939. gadā.
G: Latvietis vai lībietis?
Ē: Nu, par ko tad tu sevi pats uzskati?
G: Vairāk par latvieti, bet apzinos savas ģēntiskās saknes.
Ē: Nu, tieši tā! Esam jau tie pēdējie, kas palikuši… Bet sarunvalodu es vairs neprotu... Varbūt kādu dziesmiņu uzdziedāt vai kādu apsveikumu… Kad taisīju pasi, tad blankās pildīju, ka esmu lībietis, jo tēvam dzimšanas apliecībā arī tā norādīts. Bet pirmajā pasē tā arī palika – latvietis. Otrajā bija nepareizs uzvārds, tad nesu atpakaļ. Pēdējā pasē ieliku, ka esmu latvietis un tad jau vairs nekļūdījās. Vairāk arī negribējās iet un prasīt, lai izmaina, kā vajag. Latvieši jau baidījās, jo ar brīvo Latviju divdesmitajos gados nāca iekšā visādi zinātnieki no Somijas un Igaunijas… Tad arī neļāva dibināt līvu ciematu, atmeta pieteikumu. Baidījušies, jo īpaši tad, kad mans vectēvs vēris muti vaļā.
G: Jo tāds dumpiniecisks?
Ē: Tas ir mans vecais tēvs Uldriķis, Pētera dēls. Latvijas laikā viņu iesauca par Lībiešu ķēniņu, tāpēc, ka viņš nemaksāja latviešu valdībai nodokļus vispār, nelaida savus dēlus armijā. Nepakļāvās! Un ja nāca iekasēt kaut kādas nodevas, tad viņš nāca ārā ar bībeli rokā… Viņš pat bībeli bija sācis tulkot lībiešu valodā! Un pateicis, vot, lasiet paši – “dod ķēniņam, kas ķēniņam pienākas, dod dievam, kas dievam pienākas…”, bet mums, lībiešiem nav sava ķēniņa, tad, kāpēc man jādod kaut kas latviešu ķēniņam?
G: Gudri.
Ē: Bet kristiešiem tā jau pati pirmā grāmata! Un pagāniskais ar uguni un zobenu bija jāapkaro. Pasaules lielākās slepkavas bija inkvizīcija.
G: Raksturojiet, kas jums ir lībietis, ko jums tas nozīmē.
Ē: (Smejas). Lībietis ir mans tēvs un vecaistēvs! Tie ir visi mani lībieši. Un no mātes puses arī. Ko tad vēl vairāk vajag, lai būtu lībietis? Visos dokumentos man ir “lībietis” rakstīts.
G: Ir vēl kas, ko lībiešu kontekstā atceraties, gribat padalīties?
Ē: Man bija interese par zveju. Šeit, Miķeļtornī, nokārtoju zvejas kooperatīvu. Saucu Miķeļtorni arī par Pizu! Un tie 27 hekrāri, ko es piesavinājos no sava vectēva - viņa īpašumi, tas viss tagad jau ir pārvērties mežā, nav pat krūmi vairs!
G: Kas ir jūsu dzimtā valoda?
Ē: Ģimenē visi jau tomēr bija latviskoti. Tikai tad, kad vajadzēja runāt kaut ko tādu, lai bērni nesaprot, tikai tad izmantoja lībiešu valodu.
G: Kādas ir atšķirības starp lībiešiem un latviešiem?
Ē: Es teikšu atklāti – latvieši ir “līdēju” tauta. Vai vispār ir kaut kur liecība, ka latvieši ir spējuši ar lībiešiem vienoties? Un iebraucēju bruņiniekus latvieši bučojuši, kamēr lībietis līdz pēdējam stāvējis savā kāpā.
G: Kas latviešiem no lībiešiem pārņemts?
Ē: Nu, visi vietvārdi gandrīz. Savulaik visās kartēs Rīgas jūras līcis bija Līvu līcis!
G: Ar ko jums asociējas Ziemeļkurzeme?
Ē: Nu kā, mans dzimtais krasts! Kas tad vēl… Ar ko tad, lai vispār sāk? Kas tev liekas, Gunār, kas būtu tāds raksturīgākais ar ko mēs varam lepoties Ziemeļkurzemes krastā?
Gunārs: Pirmkārt, tādas vietas Eiropā nekur nav. Ir smuki akmeņaini krasti, bet ne šādi…
Ē: Man neviens nav sūdzējies par odiem šeit!
Gun: Odi – tas jau ir labi, ja ir odi! Galvenais, lai nav cilvēku! (Smejas). Tas jau ir tas burvīgākais.
Ē: Šis ir paradīzes stūrītis.
G: Ērik, vai bieži apciemojat savas dzimtas mājas?
Ē: Manas dzimtas mājas mantoja mans brāļa dēls. Bet viņš tur neko nedara...
G: Kādas būtiskas vērtības esat mantojis no saviem senčiem?
Ē: Būtiskas vērtības? Tās, ko esmu mantojis no saviem senčiem, tās vairs nav lietojamas! Te bija dzīve tāda, ka… Bija lauksaimniecība, bija katram sava saimniecība. Zvejoja, jā. Šīs divas vērtības apvienoja, lai izdzīvotu, jo šai jūrmalas smiltī ne ar kādu dižu lauksaimniecību nevarēja nodarboties! Ar lopu sūdiem mēsloja zemi, no jūras nāca aļģes, tas bija jūras mēslojums… Jā, mudas.
G: Man ir tāds apcerīgāks un filozofiskāks jautājums – kā jūs raksturotu lībiešu dvēseli?
Ē: Dvēsele… Vai tad tu maz vari definēt, kas ir dvēsele?
G: Zinu, ka ir grūti, bet, ja sakoncentrējas…
Ē: Vot, izlasi Kalmi (Arvīds Kalme “Es pasaulē. Pasaule manī. Kustība pasaulē” – G. A.). Tad vairs nebūs grūti. Viņš saka, ka tu pats esi dievs, ja tu nezini, kas ir dievs. Dzīvība tev… Dzīvība ir tikai dieva dzirkstele, grauds! Ja tev nebūs dieva dvēsele līdzi, kas tevi padara dzīvu… Tad tu ne… Un dievs… Neviens nevar izskaidrot. Un katram cilvēkam ir dzīvības dzirkstele un doma – taču cilvēka doma. Tā ir visspēcīgākā! Un tās domas, kas ir valdošās cilvēkam – pozitīvās vai negatīvās, tās ir dieva lemtas. Veidojas visuma kopējā cilvēces doma. Nu vot… Tas balstās uz senu, antīku autoru atziņām un vispasaules pētījumiem. Tur ir vesela lapa ar atsaucēm. Un atsaucas arī uz savu vērtējumu. Informatīvi vadošais lauks – vot, tās ir visu mūsu domas. Informācija tiek koncentrēta vadošajā laukā. Domu ātrums ir vēl ātrāks par gaismas ātrumu!
G: Kas dara stipru lībiešu garu?
Ē: Ē, gars nav stiprs! Cik ta’ mēs te pēdējie… Var kādu stiprumu? Cik ta’ mēs stipri… Pat tagad tiek apkarots.
G: Nu, bet vai vismaz kaut kad agrāk tas ir bijis stiprs?
Ē: Nu, jādomā gan. Kad vajadzēja tik daudz bruņiniekiem gāzties iekšā… Tagad zinātnieki (Valdis Šteins) apraksta, ka latviešiem bijušas tās zemes līdz pat Peipusa ezeram! Un tad uzradušies lībieši un kolonizējuši šīs zemes. Nu re, viņam ir tas stiprais latviešu gars, gribot pārrakstīt vēsturi… Tu man prasi, kas ir stiprs gars - tad es arī varu teikt, sitot dūri pa galdu, un zvērēt, ka - lībiešiem ir tas stiprākais gars!
G: Bet svarīgākais ir zināt patieso viedokli!
Ē: Patieso viedokli? Patieso viedokli vari rakstīt ar grābekli smiltīs – nāks vilnis un noskalos! Ko tad tu gribi savam patiesajam viedoklim… Lībiešu vairs nav! Kur tad viņi ir? Kur ir tā kopiena?

G: Kādu teicienu, pantu vai dzejoli lībiešu valodā, kas vislabāk patīk?
Ē:
“Nevar būt, ka šajā krastā
Tikai vējš un viļņi krāc.
Mana laime neatrasta,
Kāpēc kavējies, jel, nāc!”

Tā ir Valda Artava frāze. Lībiešu valodā kaut kur ir (dzejolis – G. A.), bet tur ir tāds kultūrslānis uzaudzis, ka neatradīs tagad (mājas plauktos – G. A.)… No galvas neatceros! Jādomā par eksistenci, kā izdzīvot, kur tad tu vēl domāsi par kaut kādu lībiešu valodu vai ko… Bērnišķīgi jautājumi! Piecas, skaiti, pat sešas okupācijas gājušas pāri – viss ir bradāts! Jāmeklē līvu gadagrāmatas… Tur tev būs, varēs izrakstīt. Vai tad tev tāda nav rādīta? Tev vajag tad to astrālo pasauli izstudēt, ja gribās zināt, kur tā dvēsele… Nu, ja tāda literatūra vispār ir pieņemama, tad ar to vajag sākt!
G: Vai jums ir zināmi kādi līvu rituāli, paražas, teikas?
Ē: Vai… Kādi skaisti rituāli bija, kamēr dzīvojām tepat “Tiltos”! Līdz karam… Un pēc kara ar’ vēl! Kad te tā robeža bija… Uz visiem Ziemassvētkiem, Jāņiem sanāca kopā jaunieši. Nu, tad jau nebija nekādi televizori! Tagad bučo bleķi, nevis savas meitenes! Bet toreiz… Jaunajā gadā bija mēmā biezputra jāvāra. Kas tur bija - kaut kāds putraims, auzu pārslas. To vārīja katlā un katrs varēja kaut ko pievienot klāt. Tad visiem pa karotēm bija jāizēd, bet tikmēr nedrīkstēja teikt ne balts, ne melns, ne smieties… Tad ņēma ķīlas, kas pārkāpa tos noteikumus. Jaunieši gāja “vistiņās”… Jā, aklās vistiņas - slēpšanās spēlējām. Arī “pēdējais pāris šķirās”. Bet mūsdienās tikai tas bleķis palicis (par telefoniem – G. A.)


Transkripcija: Lāsma Goba


Miķeļtornis, 07.07.2020
Intervē: Georgs Avetisjans

Georgs Avetisjans: Labvakar!
Karīna Račko: Labvakar!
G: Priecājos iepazīties! Sakiet, lūdzu, kā jūs sauc?
K: Karīna Račko.
G: Un kāds bija jūsu uzvārds pirms tam?
K: Pirms tam mans uzvārds bija Kofmane, bet vispār dzimta, kurai pieder šīs mājas, ir Frīdmaņi.
G: Un māju nosaukums?
K: “Vecvalki”.
G: Kurā gadā jūs esat dzimusi?
K: 1988.
G: Vai jūs uzskatāt sevi vairāk par lībieti vai tomēr latvieti?
K: Interesants jautājums. Es teiktu tā - lielāko daļu savas apzinātās dzīves es sevi uzskatīju vairāk par latvieti, bet tieši pēdējos gadus es kaut kā vairāk sāku pētīt savas saknes. Man radās interese tieši par to, kā agrāk ir dzīvojuši mani senči, un no kurienes tas viss ir nācis. Un tad es arī sāku sajusties kā lībiete. Pašlaik es ļoti lielu nozīmi esmu pievērsusi tieši tam lībiskajam, kas manī ir no senčiem.
G: Kas tieši jūs motivēja šodien sevi uzskatīt par lībieti? Un vai lepojaties, ka jūsos ir šīs lībiskās saknes?
K: Jā, es noteikti ļoti lepojos! Esmu ļoti daudz pētījusi savas dzimtas vēsturi, un man liekas, ka tā bija ļoti stipra, vareni izturīga dzimta! Īstenībā ir tā - vienmēr tad, kad man kaut kas dzīvē liekas grūti, es sevi motivēju, atceroties, kādi ir bijuši mani senči. Es zināmā mērā sajūtu sevī to viņu spēku.
G: Fantastiski! Raksturojiet, lūdzu, kas, jūsuprāt, ir lībietis un ko tas jums nozīmē.
K: Lībietis ir ļoti stiprs, sīksts un rūdīts cilvēks. Labs cilvēks. Tāds, kas nemeklē vieglu dzīvi, bet apzinās, ka dzīve var būt grūta. Bet viņš māk to pieņemt nesūdzoties, saglabājot gan lepnumu, gan stingru mugurkaulu! Es teiktu tā.
G: Labi teikts. Un kādas, jūsuprāt, varētu būt tās būtiskākās rakstura atšķirības starp lībiešiem un latviešiem?
K: Tā grūti teikt, jo tā robeža nav tik izteikta. Runājot par lībiešiem, mūsdienās vienmēr uzsver to, cik viņi ir bijuši stipri. Cik viņi ir bijuši čakli un strādīgi. Nekad nav sūdzējušies par grūtībām. Ka ir karstasinīgi un var aizsvilties, būt ļoti emocionāli. Man ir tiešām grūti teikt, bet varētu būt, ka tāds tipiskais latvietis ir vēsāks. Līdz ar to var secināt, ka lībieši savās emociju izpausmēs ir atklātāki un zināmā mērā nesavaldīgāki. Grūti salīdzināt, jo nav jau to lībiešu tik daudz.
G: Un kādas, jūsuprāt, rakstura īpašības un pasaules uztveres īpatnības latviešos pārnākušas no lībiešiem?
K: Tas atkal tā ļoti vispārināti. Es nezinu, vai visi latvieši to ir pārņēmuši, bet man ļoti patīk lībiešu pasaules redzējums. Arī viņu karogs, kurā viņiem ir tas pats būtiskākais - viņu zeme un viņu jūra. Un man ir sajūta, ka tieši tas mudina arī latviešus apzināties savu saistību ar dabu. To, cik daba ir svarīga, cik daba ir vajadzīga. Un to, ka varbūt patiesībā mums nav svarīgs tas viss pārējais - materiālais, modernais. Mēs esam bagāti ar pamatvērtībām, kas Latvijā ir mums apkārt tik ļoti skaistas - daba, mežs, jūra, pludmales. Mums tas viss ir! Un man liekas, ka tas lielā mērā nāk tieši no lībiešiem. Protams, lībiešiem tas bija darbs. Iet jūrā, zvejot - primārais iztikas avots. Mūsdienu latvietim ir iespēja novērtēt, cik šīs bagātības ir skaistas. Ne tikai strādājot, bet arī atpūšoties!
G: Jā, un tas ir tik interesanti. Es arī tagad Vaidē aizgāju līdz jūrai un skatījos uz liedagu, to krastu… Un, apzinoties to vēsturisko, iztēlojos jūrā iešanu, skarbo dabu, tos vējus… Bet, ja tu skaties uz dabu ne kā uz tagad esošo un no otras puses iedziļinies tajā gruntīgumā… Kad es runāju ar vienu no lībietēm Kolkā, viņa atcerējās un stāstīja par kara laiku - kad vācieši ienāca, viņi bēga prom un dzīvoja tādos kā bunkuros teju vai gadu. Tas man arī likās baigi interesanti, ka viņiem tie bunkuri bija izveidoti gan cilvēkiem, gan arī mājlopiem. Pilnīgi cita veida skarbas dabas būšana dabā!
K: Jā, par to es arī esmu interesējusies. Es zinu, ka mans vecvectēvs jau laikus uzzināja, ka viņš ir iekļauts sarakstā. Un viņš slēpās mežā. Tā jau arī bija, ka nevienu īpaši nemeklēja. Ja nebija mājās, tad ar tiem viss bija kārtībā. Tā arī viņš izglābās un netika izsūtīts. Tas tomēr bija tāds laiks, kad tik daudzi cilvēki pameta savas mājas un tik daudz kas tika izpostīts. Un pēc tam visa tā Padomju Savienības slēgtā zona, kas te izveidojās - kad varēja iebraukt tikai ar īpašām atļaujām. Bet kaut kā man liekas tas pozitīvais tajā visā - ka tādā veidā zināmā mērā tika nosargāta dabas neskartība. Jo arī mēs, no Rīgas braucot, gar piekrasti redzam, ka nekur nav tā vide tik noslēgta un neskarta, cik šeit. Visu ir pārņēmis tūrisms! Ir viesu mājas, kempingi… Liekas, ka gandrīz visas ir kļuvušas par tik apdzīvotām vietām, bet tu atbrauc šeit un ir pilnīgs miers un klusums. Protams, tev ir kaimiņi, kurus tu jau labi pazīsti, bet viņu ir ļoti maz! Tas īstenībā ir tas labākais, manuprāt.
G: Un ar ko jums asociējas tieši Ziemeļkurzemes teritorija?
K: Droši vien, ka ar mājām. Šīs ir manas bērnības mājas. Pilnīga un absolūta miera un svētlaimes vieta jau kopš bērnības. Bērnībā es te dzīvoju kopā ar omīti. Vēlāk, kad gāju skolā, es pavadīju šeit katru vasaru. Līdz ar to, man šī vieta atmiņās saglabājusies kā perfekta, absolūta miera osta. Es jūtu - jo vecāka es kļūstu, jo vairāk mani interesē dzimtas vēsture un arvien vairāk es novērtēju šo vietu un ilgāk gribu te atrasties. Un ne tikai brīvdienās  - atpūšoties, bet arī strādājot attālināti, gribas būt šeit.
G: Tad šī ir jūsu dzimtas māja. Cik es saprotu, jūs studējāt Rīgā?
K: Jā, es studēju Rīgā zobārstniecību.
G: Un tad bija tāds posms, kad dzīvojāt tur. Un tad cik bieži jūs atbraucāt uz šejieni?
K: Bija posms, kad braucu šeit tikai dažas reizes vasarā. Bet pēc tam, kad man piedzima meitiņa, tad es sapratu, cik tomēr tas ir liels dārgums, ka tev ir šāds liels īpašums laukos. Un tad mēs sākām ar vīru pakāpeniski remontēt. Iekštelpām remonts gan ir plānots rudenī… Bet jā, mēs ievilkām arī ūdeni, lai tomēr šeit tā dzīve būtu arī komfortablāka… Kopš marta mēs dzīvojam šeit pastāvīgi.
G: Izvēlieties un aprakstiet kādu no spilgtākajām atmiņām, mīļākajām vietām vai notikumiem no bērnības. Vai nu šajā vai kādā no citām Ziemeļkurzemes sētām.
K: Protams, ka šajā! Kā jau es teicu, te dzīvoju kopā ar savu omīti un manai omei šeit bija liela saimniecība. Vēl joprojām šeit ir saglabājušās kūts ēkas. Viņai bija govis, cūkas, vistas un truši. Un mani kā bērnu tas viss ļoti interesēja. Tā būtībā ir viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām - kā mēs vakarā, pēc tam, kad omīte ir tikko kā izslaukusi govis, nākam kopā no kūts un viņai rokās ir spaiņi ar siltu pienu. Ir ļoti auksta ziemas nakts un ārprātīgi skaistas zvaigznes debesīs. Un es ļoti spilgti atceros, kā es viņai teicu: ‘’Omīt, apstāsimies un paskatīsimies zvaigznēs…!” Kā viņa ar tiem piena spaiņiem stāv man blakus. Man tagad pašai liekas vispār sirreāla aina. Ļoti skaista. Man bērnība vispār bija brīnišķīga!
G: Minējāt, ka jūs kaimiņos kaut ko dzejojāt…
K: Es vispār rakstu grāmatas. Es esmu zobārste pēc profesijas, bet, jā, es rakstu grāmatas.
G: Minot šo bērnības atmiņu, par to, ka “apstāsimies, paskatīsimies  zvaigznēs!”, tas jau liecina, ka ir kaut kāda mākslinieciska ievirze tomēr…
K: Droši vien, jā...
G: Un kādas grāmatas jūs rakstiet? Par ko?
K: Pamatā rakstu romantiskos romānus sievietēm. Latvijā diezgan skandalozi! Es pašlaik esmu viena no populārākajām jaunajām latviešu rakstniecēm. Vērtējumi ir ļoti dažādi, bet katrā ziņā uzmanības ir ļoti daudz.
G: Un cik grāmatas ir izdotas?
K: Izdotas ir četras. Rudenī iznāks piektā.
G: Un kādi ir grāmatu nosaukumi, sākot ar pirmo?
K: “Saplēstās mežģīnes”, “Debess pelnos”, “Samaitātā” un “Sasietā”. Jaunās grāmatas nosaukums vēl tiek glabāts noslēpumā.
G: Kurā vietā jums ir vislielākā iedvesma rakstīšanai?
K: Ziniet kā ir? Sākumā es rakstīju tikai un vienīgi Rīgas mājās, bet tagad, strādājot pie pēdējās grāmatas, gandrīz visu - vismaz trīs ceturtdaļas, es uzrakstīju šeit - savās lībiešu mājās pašizolācijas laikā. Un tagad mēs tieši plānojam mājai taisīt remontu un man ir ideja savu darbistabu izveidot tieši šeit. Un es jau sāku plānot iespējas arī nākamajā pavasarī atbraukt un atslēgties no visas Rīgas dzīves un rakstīt šeit. Protams, ka šeit tā iedvesma ir pavisam citādāka nekā Rīgā!
G: Interesanti. Un no kurienes smeļaties iedvesmu saviem romāniem?
K: Oi, šo jautājumu jau tik bieži ir jautājuši!
G: Ja?
K: Jā, to visi parasti jautā. Es teiktu tā, viss tiek savienots kopā ar fantāzijām, bet daudz kas tiek ņemts arī no dzīves. Ne tikai no personiskās pieredzes - jo tu nevari izdzīvot tik daudz dzīvju, kā tev vajag, lai aprakstītu grāmatās. Ja tu vēro un klausies, kas notiek līdzcilvēku dzīvēs, viņu likteņos un attiecību modeļos, tu vari ļoti daudz uzzināt un saprast. Un tas ir tas, ko es vienmēr cenšos darīt. Es runāju ar cilvēkiem, es klausos arī tajā, kas netiek pateikts skaļi - un tā arī tā iedvesma rodas.
G: Un vai visas grāmatas ir izdotas vienā izdevniecības paspārnē vai dažādās?
K: Pirmās trīs grāmatas es izdevu caur izdevniecību “Zvaigzne ABC”. Pirms ceturtās grāmatas iznākšanas es nodibināju savu uzņēmumu, jo sapratu, ka man tas tomēr būs izdevīgāk - gan finansiāli, gan arī sapratu, ka es gribu būt pilnībā neatkarīga. Tagad es varu absolūti visus procesus kontrolēt pati - sadarbību ar redaktori, mākslinieci, tipogrāfiju - tas viss ir manā pārziņā! Pēc tam, kad trīs grāmatas tika izdotas caur izdevniecību, es biju gatava visu darīt pati.
G: Forši! Tā, ar atkāpi, atiet un parunāt par profesionālo darbību. Bet, atgriežoties pie lībiešu tēmas, es gribēju jautāt - kādas ir tās būtiskākās zināšanas vai vērtības, ko esat mantojusi no saviem senčiem?
K: Es varu teikt, ka es ļoti apbrīnoju savu omammu. Viņa bija vienīgā, ko es varēju tā īsti iepazīt, jo mans vectēvs nomira, kad man bija 7 gadi - tad es vēl biju bērns un nevarēju neko būtisku iemācīties. Omīte man nomira pagājušajā gadā. Tagad, protams, liekas, ka es būtu varējusi tik daudz ko vēl pajautāt, tik daudz ko vēl uzzināt… Protams, tādas lietas mēs saprotam tikai tad, kad tādas iespējas vairs nav. Bet jā, es apbrīnoju viņu par spēku un izturību. Un to viņa iemācīja arī man - sieviete var būt ļoti stipra, izturīga un neatkarīga. Var iztikt bez palīdzības, bet tajā pašā laikā sievietei jābūt sievišķīgai. To es atceros! Viņa vienmēr darīja visus lauku darbus, apkopa visus mājlopus. Bet viņa vienmēr atcerējās, ka ir arī jāuzkrāso lūpas! Un ka ir arī laiks, kad vajag atpūsties, ka dzīve ir jābauda. Manuprāt, viņa ļoti labi prata savienot darbu ar atpūtu. Viņa strādāja ļoti smagi - cēlās piecos, sešos no rīta un, kamēr viss tika izdarīts, strādāja līdz vēlam vakaram. Bet viņa nekad nesūdzējās! Viņas dzīvei tā bija normāla un pieņemama kārtība. Viņa vienmēr atrada laiku sev - lai viņa sapucētos, skaisti izskatītos, uzvilktu kleitu un priecātos! Un tas man liekas tā ļoti vērtīgi. Tas ir tas, ko daudzi mūsdienās, strādājot ofisa darbu, aizmirst. Liekas, ka man ir tik grūti un smagi, bet mēs vienkārši aizmirstam priecāties!
G: Kādas sajūtas jūs pārņem, klausoties lībiešu valodu?
K: Es pati neprotu lībiešu valodu. Diemžēl neviens nav arī man to mācījis. Neesmu arī nevienu no tuviniekiem dzirdējusi sarunājamies lībiešu valodā. Tā kā tā ir diezgan neitrāla lieta man.
G: Ja sanāk dzirdēt kādā publiskajā telpā vai caur mūziku - vai ir kaut kādas sajūtas vai noskaņa tad, kad izdzird vai nav?
K: Īsti nē. Manuprāt, tā īstā lībiešu sajūta ir vairāk sirdī, nevis valodā. No senčiem tomēr vairāk tiek nodotas gara sajūtas. Vismaz es tam ticu. Tas tomēr šķiet būtiskāk par saikni, kas rodas caur valodu.
G: Un interesanti, ka to saka rakstniece.
K: Bet arī rakstot… Būtībā rakstīšana ir sajūtas, kas tiek ietērptas vārdos.
G: Tā ir. Vai uzturat ciešas attiecības ar lībiešu kopienu Latvijā?
K: Nē. Es tikai šovasar uzzināju, ka vispār šāda kopiena pastāv. Mēs tikai pirms pāris nedēļām bijām pirmo reizi aizbraukuši uz lībiešu namu Kolkā. Izskatījām, izpētījām, un tikai tagad sākām ievākt informāciju par šo visu.
G: Tad var uzskatīt, ka pateicoties šim namam, ir radusies lielāka interese par šo visu?
K: Es domāju, ka nē. Jo tā interese man jau parādījās ātrāk. Sāku tieši ar savas dzimtas pētījumiem un tad tas viss likumsakarīgi aizgāja tālāk. Parādījās vispārēja interese arī par lībiešiem citur.
G: Cik tālu jums izdevās aizrakties dzimtas pētījumos? Līdz kurai paaudzei?
K: Nu man sanāca kaut kādi 1890. gadi. Apmēram tā.
G: Varbūt varat tā mazliet ieskicēt? Tieši to lībisko pusi.
K: Es noskaidroju, kā agrāk ir izskatījusies šī pati māja. Ka šeit dzīvojuši tādi Frīdmaņi, mani senči. Ka ir bijis saimnieku gals un kalpotāju gals. Kāds ir bijis dienas režīms, kā ir tikuši dalīti darbi. Vīru pārziņā, protams, bijusi zveja. Viņi ir devušies zvejot katru dienu! Sievietes savukārt ir rūpējušās par māju, dārzu, mājlopiem. Vakaros visi ir satikušies dižistabā pie pavarda un lasījuši grāmatas vai stāstījuši stāstus viens otram. Katrā ziņā bija interesanti to visu papētīt!
G: Bet kā šo visu izdevās uzzināt? Vai kāds bija rakstījis dienasgrāmatu?
K: Jā, šī ir tā dienasgrāmata par mūsu Frīdmaņu dzimtu. Es to atradu tagad. Es tūlīt pateikšu vārdu… Tas ir attāls radinieks Aivars Ludvigs. Viņš pētīja sava tēva dzimtu un mātes dzimtu. Viņa māte arī nāca no Frīdmaņiem un tāpēc viņš izpētīja visu šo dzimtu. Un šajā pavasarī es studēju šo grāmatu, mēģinot saprast šo visu cilvēku likteņus.
G: Ļoti vērtīgs atradums.
K. Jā, ļoti vērtīgs!
G: Un kādu jūs redzat lībiešu kopienu, kultūru un valodu nākotnē?
K: Man, protams, gribētos, lai tās saglabājas. Un es domāju, ka ir svarīgi, ka mums ir šādas saknes un mūsos rit lībiešu asinis. To es arī cenšos stāstīt un uzsvērt savai meitai. Stāstīt gan par lībiešu vēsturi, kultūras mantojumu, ko viņi ir atstājuši. Arī par tām pašām karogu krāsām izskaidrot. Jo tas varbūt bija tas, kas man bērnībā pietrūka. Man neviens pat nebija pastāstījis, ka bija šāds lībiešu karogs un ko tas simbolizē. Būtiskākais ir tas, lai šo informāciju, ko zinām, mēs nodotu tālāk saviem bērniem. Tad tas mantojums saglabāsies pats no sevis.
G: Interesanti, ka jūs to minējāt, jo tagad varbūt vairāk ir tā informatīvā telpa un zināšanas, bet tajā laikā varbūt tas likās pats par sevi saprotams. Tad cilvēks bija vairāk nodarbināts ar darbu un varbūt neatrada laiku paskaidrot.
K: Jā, un tagad man liekas mēs tā emocionāli pieejam savām saknēm.
G: Kā jūs raksturotu lībiešu dvēseli?
K: Nu, es teiktu tā - vēju rūdīta, bet karsta.
G: Ļoti labs formulējums.
K: Man liekas, ka tur arī viss ir ietverts.
G: Tas tā noformulējās tagad vai…
K: Tagad, tikko. Jūs jautājāt - es izdomāju (smejas).
G: Un kas, jūsuprāt, dara stipru lībiešu garu?
K: Pirmkārt, es domāju tās ir asinis - pagātnes mantojums, kas mums visiem ir iedots. Ģenētika - no tās mēs nevaram aizbēgt. Diemžēl vai par laimi, kā nu kuram, bet tas veido lielu daļu mūsu būtības. Protams, tam visam klāt nāk audzināšana, dzīves pieredze.
G: Kurus jūs sauktu par izciliem Latvijā dzīvojošiem un strādājošiem lībiešiem, pārlūkojot visu lībiešu kopienu šodienas skatījumā?
K: Nu redziet, neesmu tik ļoti pētījusi lībiešu kopienu, līdz ar to es nevarēšu nosaukt.
G: Varbūt bez tādas iedziļināšanās. Kas varbūt ir dzirdēts no citiem? Tā virspusēji varbūt...
K: Nezinu, nē. Tiešām. Tas man vēl ir jāizpēta.
G: Un no sava skatījuma domājot - kāda ir lībiešu loma visas Latvijas valsts dzīvē?
K: Lībieši ir ļoti svarīga un interesanta Latvijas vēstures sastāvdaļa. Es pat nezinu kāpēc skolniekiem skolās par to nemāca, jo tas ir tik skaisti un pamācoši. Agrāko lībiešu dzīves ritējumu vajadzētu mācīt jaunajām paaudzēm. Arī latviešiem. Es laikam novirzījos no jautājuma…
G: Latvijas valsts dzīvē - kāda ir viņu loma?
K: Lībiešu loma man liekas ir tas skaistums. Ne tikai dabas skaistums, bet arī dzīves skaistums, darba un cilvēku mīlestības skaistums - tas viss, kas ir atrodams lībiešos. Arī viss kultūrvēsturiskais mantojums, kas ir saglabājies. Es uzskatu, ka jaunajām paaudzēm būtu vērtīgi par to uzzināt.
G: Tagad tieši jūs esat daudz pētījusi - varbūt zināsiet pastāstīt par lībiešiem raksturīgiem rituāliem, paražām vai teikām? Ko esat uzzinājusi un, kas ir licies interesants?
K: Tas, ko es no tā atceros… Es nezinu vai tas tagad būs ļoti vērtīgi, bet man likās skaisti, ka kādreiz Līgo svētkos lībieši dedzinājuši vecās zvejas laivas krastmalā, kāpās. Tas man likās tāds skaists Līgo rituāls. Tagad, protams, tādi ugunskuri kā tajā laikā vairs nav.
G: Bet laiva arī kļuvusi par vienu no simboliem, jo laivu gan dedzināja, gan no laivas pusēm taisīja kūpinātavas. Es esmu redzējis attēlus.
K: Tad vēl ir tās interesantās teikas par tiem, kā viņus sauca… Par bezkājiem? Vai jūs esat dzirdējis?
G: Par bezkājiem, nē.
K: Es tikai tagad neatceros, vai tas ir precīzais nosaukums.
G: Kājgriežiem?
K: Kājgriežiem, jā! (Smejas.) Bet doma līdzīga!
G: Doma līdzīga! Es jau domāju, ka tas varbūt šajā galā tāds… Bet tas bija vairāk Kolkas pusē.
K: Jā, bet Kolka jau tepat arī ir.
G: Un ko tieši jūs esat dzirdējusi?
K: Būtībā tad, kad vēl nebija bākas un kuģi vadījās pēc gaismiņām, ko viņi redzēja, bija cilvēki, kas to izmantoja ļaunprātīgi… Tur ir vairākas versijas - vai bija iededzinātas viltus gaismiņas, vai piesietas zirgam aizmugurē, kas skrēja… Bet tā doma bija uzvilināt jūrniekus uz sēkļa, lai tie kuģi avarētu, un pēc tam no tiem iegūtu vērtīgos jūrnieku zābakus un arī izlaupītu visu pārējo. Tāda tā teika.
G: Tad varētu uzskatīt, ka tie bija tādi kā pirāti, kam nemaz nebija jāiet jūrā. Kas vienkārši krastā pievilināja. Cik gudri, vai ne?
K: Jā, jā!
G: Varbūt zināt kādus rituālus šodienas lībiešu dzīvē? Varbūt esat kādu redzējusi no malas vai pati piedalījusies.
K: Droši vien, ka nē. Vienīgais, kur tagad es esmu iesaistījusies, ir tirdziņš Kolkā. Tagad ir arī Facebook nodibināta lībiešu grupa. Tas ir ļoti interesanti, jo tur var uzzināt par visādām aktualitātēm, kas tagad notiek lībiešu dzīvē. Bet jā, tas tirdziņš pagaidām ir vienīgais kopējais, kas man ir ar citiem lībiešiem. Pagaidām nekur citur neesmu iesaistījusies. Mēs jau te visi tā diezgan savrupi dzīvojam.
G: Kad un cik bieži šie tirdziņi notiek? Un kas tur par lietām tiek tirgotas?
K: Šo sestdien bija tikai otrā reize, kad Kolkā no plkst. 10:00 līdz 12:00 notika šis tirdziņš. Būtībā tie ir tādi vietējo saimnieku produkti - dārzeņi, medus, pašceptas maizītes, sklandarauši… Interesanti, ka pagājušajā sestdienā bija pūtelis. Pūtelis ir… Jūs zināt, kas ir pūtelis?
G: Nu, pastāstiet!
K: Tas ir dzēriens. Man liekas, ka tas ir dzēriens, nevis ēdiens. Bet būtībā tie ir tādi speciāli milti, kas tiek sajaukti ar kefīru. Agrāk lībieši, dodoties darbos, pļaujā vai tamlīdzīgi, ņēma to līdzi. Tā meistare it kā esot vienīgā, kas šo ēdienu vēl gatavo. Viņa bija atbrauksui no Dundagas, bija ļoti interesanti.
G: Un kā garšoja?
K: Bija labi. Ļoti interesanti. Interesanti, bet neslikti. Pagājušajā nedēļā vēl bija ļoti karsts un viņa teica, ka vislabāk garšo, kad ir karsts, tveicīgs laiks. Tas ir tāds atspirdzinošs ēdiens - dzēriens.
G: Būs jāpainteresējas. Jāpamēģina varbūt uztaisīt. Bet tur droši vien kaut kādas svarīgas nianses ir jāzin.
K: Tur galvenais tos īpašos miltus iegādāties. Tos viņa arī pārdod. Un tad jau sajaukt - tas ir vienkārši!
G: Pūtelis.
K: Pūtelis, jā.
G: Vai variet pastāstīt kaut kādus interesantus nostāstus vai leģendas?
K: Es jau laikam tikko stāstīju par tiem kājgriežiem. Tas ir tas, ko es zinu.
G: Bet, cik es saprotu, tā nemaz nav leģenda, bet tiešām īstenība.
K: Tā ir īstenība, jā. Es domāju, ka tas reāli ir bijis.
G: Bet varbūt ir vēl kāda cita leģenda zināma?
K: Domāju… Bet laikam īsti nebūs.
G: Varbūt jums ir kāds stāstījums par lībiešu vēsturi, ko būtu svarīgi zināt tiem cilvēkiem, kas nav iedziļinājušies lībiešu tēmā, bet gribētu uzzināt būtiskāko?
K: Nu, būtiskākais droši vien ir… Es domāju te mēs varam sākt ar lībiešu karogu. Jūra - zilais, meži - zaļais, liedagi - smilšu baltais, kas veidoja visu lībiešu dzīves pamatu. Jo būtiskākā dzīves sastāvdaļa bija zveja. Jūra bija lībiešu barotāja. Svarīgi man liekas ir uzsvērt
lībiešu darba tikumu, kas viņiem visiem piemita. Visi bija ļoti čakli, strādīgi, sīksti un izturīgi. To, manuprāt, vajadzētu un ir vērtīgi zināt par lībiešiem. Uzskatu, ka šīs īpašības zināmā mērā viņus padara par paraugiem ikvienam. Manās un domāju, ka arī citu mūsdienu cilvēku acīs viņi ir cildinoši.
G: Varbūt jums ir kāda īpaša fotogrāfija no ģimenes arhīva šeit uz vietas? Varbūt tieši ar omīti kopā?
K: Man te ir daudzas omītes fotogrāfijas, bet es nezinu, vai mums ir kāda kopā. Ja jums ir laiks, es varu ieiet pameklēt.
G: Jā. Bet tas ir arī tāds pēdējais jautājums… Būtu interesanti redzēt.

Transkribējusi: Ieva Lība Ratniece


Saunags, 04.07.2020.
Intervē: Georgs Avetisjans

Georgs Avetisjans: Labvakar.
Julgī Stalte: Ja valdek.
G: Sakiet, kā jūs sauc?
J: Mi nim Julgī Stalte (runā lībiski - G. A.). Lelū Stalte, Anna Kī un Helmī Staltes (runā lībiski). Tātad tie bija mūsu vārdi. Manas meitas, kas šobrīd ir uz vietas sauc Lelū un Anna Kī Staltes…
Lelū Stalte: Tev citu meitu nemaz nav!
J: Man vēl dēls ir. (Smejas). Un ir mamma, kuru mēs saucam līvu valodā par maķī, kas nozīmē vecmāmiņa. Tas būtu tādā mīlināmā formā - Helmī Stalte.
G: Kurā gadā jūs esat dzimusi?
J: 1978.
G: Un Helmī?
J: 1949.
G: Pastāstiet nedaudz vēl par to, ko stāstījāt iepriekš.
J: Te jau ir tā, ka bieži vien nākas saskarties ar senām zināšanām un sajūtām. Ļoti bieži cilvēki nemaz nemāk to iztulkot un izskaidrot. Un, ja tieši par vidzemniekiem un kurzemniekiem - šķiet, ka viņi varbūt ir tādi saltāki ļaudis, ka uzreiz nekrīt ap kaklu, kad satiek - tad tas arī gluži nebūs tiesa! Cilvēkam sevi ir jāpierāda. Un tajā brīdī, kad viņi tevi būs ielaiduši savā telpā, tad tas ir uz mūžu. Neies jau piesārņot savu telpu ar kuru katru! Tieši tāpat jau ir ar zemi… Somugru uzskatos zeme nepieder cilvēkiem - tā pieder dieviem. Ikvienam dabā - katram ziediņam, zariņam, augam ir dvēsele, un, ja tu vari ar viņiem sadzīvot, tad viņi tev ir uz mūžu, un vari dzīvot labi. Un tas nenozīmē, ka būs viegli dzīvot!
G: Pastāstiet par savu dzimtu.
J: Mums ir līvu dzimta, kas krustojusies starp Vidzemes un Kurzemes līviem. Mana tēva dzimta nāk no Ziemeļvidzemes - viņa tēvs ir no abām pusēm līvs, bet māte - no vienas. Taču manas mātes dzimta nāk no Kolkas - tur, kur mums bija Kolkas mājas, tur tagad ir stadions… Jā, nopostīta! Tad izdevās iegādāties mājiņu šeit, Košragā. Ir tik labi atgriezties šajā krastā - kaut vai tikai vasarās. Mazos ceļojumos - ar mašīnu, riteņiem un kājām. Aizdoties uz savām svētvietām, ejot savos mežos, pa savām takām, elpot šo jūras gaisu - rakstot, radot, muzicējot.
G: Kas ir šīs svētvietas?
J: Principā to ir ļoti daudz. Ir ļoti daudz svētvietu šais cilvēku neskartajos mežos. Šie meži ir svēti, līdz ar to tajos mīt ļoti daudz svētu būtņu un tādu… aktīvu būtņu, kas īstenībā labprāt palīdz, taču, ja ļoti baidies - tad tās var krietni nobiedēt… Daudz vairāk, nekā tu mēdz baidīties! Šeit, protams, ir arī tādas īpašas vietas… Ūdenskritumi, upes, birzis, akmeņi. Bet ir arī tādas, kuras tu pats sajūti, ka tās tevi aicina. Un kad tu to atrodi, tad tu saproti, ka tā ir tava. Šīs svētvietas - tās jau nav cilvēka radītas, bet ir dabas dotas. Ja tu ar šo dabu spēj atrast saikni, tad tev šīs svētvietas ir…
G: Tas nozīmē, ka svētvietas netiek īsti ierādītas no dzimtas uz dzimtu?
J: Ir, protams, arī tādas. Tās būs lielākas. Piemēram, manis jau pieminētais ūdenskritums. Vai klinšu raksti vai Dāvida akmens, tādas, nu… Unikālas vietas! Tās ir vietas, kuras daba radījusi tā, ka tev tās liek trīsēt, bet ir arī tādas vietas, kuras tu pats atrodi dzīves laikā.
G: Skaisti! Jūs sevi uzskatāt par lībieti vai latvieti?
J: Manī ir abas identitātes. Bet, ņemot vērā, ka vectēvs ar mani bērnībā runāja tikai līvu valodā… Tad es vairāk sevī jūtu šo līvu identitāti. Tā ir stipri spēcīgāka! Identitāte arī daudz vairāk paskaidro lietas. Izzinot šo identitātes aspektu, es uzzinu dziļāk par savu esību, iegūstu atbildes. Līdz ar to man šis ceļš ir ļoti interesants.
G: Tagad mums arī Helmī pievienojās! Sakiet, vai jūs sevi uzskatāt par latvieti vai lībieti?
Helmī Stalte: Pirmkārt, es sevi uzskatu par līvu. Par līvu sievieti, jo es esmu lepna, ka piederu pie vissenākās un mazākās somugru tautas, arī Latvijas tautas, un esmu priecīga, ka liktenis bija lēmis man savu mūžu savienot ar Vidzemes līvu. Mūsu savienība ir tāda vienīgā unikālā, diemžēl.
J: Bet tas arī tādēļ, ka šo kultūru kopa arī vecvecāki, proti, iepriekšējā paaudze. Abu laulāto vecāki paspieda rokas un lepojās, ka šie savienojas.
H: Jā, ka Vidzemes līvs apprec Kurzemes līvu sievieti - bērniem nebija izvēles, viņi bija līvi. Mums bija divas dzimtās valodas - līvu valoda un latviešu valoda. Tātad, mēs esam līvi, kuriem Latvija ir dzimtene, kuri cīnījušies par Latvijas neatkarību ar līvu spīvumu un drosmi sirdī!
J: Jā, laikam tieši šis līviskais spīvums bija arī liels balsts tai neatkarību cīņu ceļā - visās neatkarības cīņās. Tādos apstākļos tu izaudz par spītnieku, kurš iestājas par lielām vērtībām.
G: Izstāstiet, kāpēc līvs un nevis lībietis?
H: Tāpēc, ka līvu pašnosaukums ir Liivlist. Nevis Liibalist. Ļib ir no krievu valodas, kas ir iegājies jau vairākās paaudzēs… Man liekas, ka tas iesākās ar Endzelīnu.
J: Jā, Endzelīnu!
H: Endzelīns latviskoja šo līvu nosaukumu uz lībiešiem.
J: Endzelīns neprasmīgi (ļoti iespējams - G. A.) iztulkoja no hronikām ļib, lai gan tai laikā nereti krievu v rakstīja kā b uz abām pusēm. Līdz ar to tas nozīmē, ka hronikās varbūt arī bija ļiv, taču nepareizi pārnests… Tādējādi sanāca lībietis.
G: Pasēs esat latvietes vai lībietes?
H: Nē, nekad nav bijis latviete. Līvs.
G: Arī tā varēja dabūt…?
H: Nu, mēs cīnījāmies!
J: Nē, tu domā precīzi - par to ierakstu? Šobrīd pēc Latvijas likumdošanas… Man bija viena pase, kurā bija rakstīts “līviete”, bet tagad ir iespēja izvēlēties tikai starp lībietis vai lībiete.
H: Nu jā, tas latviskotais…
G: Tad tomēr lībietes, ja?
J: Jā, lībietes. Tev ir vecā vai jaunā pase?
H: Vecā. Kāda ir vecā un jaunā? Galīgi vecā nav...
J: Nu, tad tev ir “lībiete”, nav “līvs”.
G: Vai ir bijusi sacensība starp Vidzemes un Kurzemes līviem?
J: Tas ir tāpat kā baltu ciltis - kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi - tāpat bija arī daudz līvu ciltis, kas apdzīvoja plašu teritoriju. Arī Lietuvas teritorijā ir bijuši līvi, ir visādi pierādījumi atrasti. Bet vispār tie, kas Latvijā - tie tikuši savulaik dēvēti par Baltijas somiem. Igaunijā tikai salīdzinoši nesen atzina, ka līvi arī ir valsts teritorijas pamatiedzīvotāji! Gaidām, kad Lietuva to publiski atzīs. (Smejas). Un tad pēkšņi atkal būs kaut kas unikāls, kas apvienos Baltijas valstis.
H: Brīnišķīgi! Un tie būtu līvi! Vismazākā tauta. Sapnis!
G: Kādas ir tās būtiskākās atšķirības starp Vidzemes un Ziemeļkurzemes līviem?
J: Dialekts. Bet nu līvi ir apdzīvojuši visādas ūdens tvertnes - ir gan upju līvi, jūras līvi, purvu līvi… Arī mežus un pļavas. Nu lūk, līvi ir apdzīvojuši ļoti plašas teritorijas Latvijā - ir tikai Latgale palikusi neskarta un Zemgalē ir vieta, kur nav uzieti pierādījumi par līvu klātbūtni. Tātad, kāda atšķirība, kāda - kopība? Ir ļoti grūti atrast! Grūti, jo savstarpēji jau nebija nekādi lielie kari un baigā sāncensība… Jā, bet tie bija cilvēki visā šai teritorijā, kas mācēja dziedināt, lasīt nākotni…
H: Absolūti dabas cilvēki!
J: Jā, un man jau jāsaka, ka mums nav bijis akmens laikmets, mums vienmēr ir bijis koka laikmets… No katras saknītes līdz katram ziedam, no lapiņas līdz koka mizai. Paņemt tik, cik daudz vajag un paņemt tikai tiem mērķiem, kam paredzēts! Nevis iznīcināt un apraut. Tāda dabas mīlestība. Un, kad atnāca baltu ciltis - vietas jau pietika.
G: Ko jums nozīmē būt līviem?
H: Man līvi nozīmē manu izcelsmi - no manas dzimtas nāk arī Kārlis Stalts. Šis gads ir pasludināts par Kārļa Stalta gadu. Viņš ir izcilākais līvu dzejnieks - uzrakstījis līvu himnu, sarakstījis daudz skaistas patriotiskas dzejas. Vecāmāte Anna (no tēva puses) bija dziedniece un visus šai apkārtnē dziedināja… Staltu ģimene ir daudz visur kur plaši pasaulē, jo izmācījās par kuģu mehāniķiem, kapteiņiem. Staltu ģimene ir gan Krievijā, gan Zviedrijā, Vācijā, Amerikā…
G: Jūs uzturat saikni?
J: Vispār jau uzturam. Un visinteresantākais ir tas, ka mazākais bērns, kas šeit skraida ir Anna Kī… Kī nozīmē “zalktis” - līdz ar to viņa mums ir Zalkšu Anniņa. Saīsinājumā mēs viņu saucam par Annkī. Redziet, mēs vēlāk nostiprinājām attiecības ar radiem Zviedrijā, un tur arī izrādījās, ka ir radiniece, kurai vārds Annkī. Tieši! Mums nezinot… Un tagad viņa ir Annas Kī krustmāte. Viņi abi ar vīru nomainīja uzvārdus uz Staltiem, līdz ar to viņi visi tagad - arī bērni - ir Stalti. Viņa paprasījusi vecāsmātes meitas uzvārdu, kas Zviedrijā ir unikāls gadījums.
H: Viņas māte vispār neinteresējās par šo jomu, taču visas meitas gan…
J: Tas ir tas sakņu meklējums. Visbiežāk ir tā, ka viena paaudze ir tā cietusī paaudze, kurai ir ļoti sāpējis un nav vēlējusies tālāk šīs sāpes nodot nākamajai paaudzei. Līdz ar to nenodod arī zināšanas. Reizēm tāpat ir pat ar divām paaudzēm, ka neko nenodod. Bet tad ir tā viena paaudze, kas saka: “Es neko nezinu par savām saknēm”…
H: “Bet es gribu!”
J: Tad sākas šis personīgais un garais ceļojums. Tas ir svarīgi tāpēc, ka veļu laikā mēs esam kopā ar visiem saviem senčiem – no visām paaudzēm - tev viņi ir jāzina. Ja nezini, tad nevari uzrunāt un saņemt viņu svētību. Un tad, kad ir mielasts… Ir pat oficiāli pētījumi, ka mēs sastāvam no savu 7 paaudžu hromosomām. Tādā veidā mēs pamielojam savu dzimtu - uz visām pusēm - septiņās paaudzēs.
H: Skaisti! Tas ir ļoti skaists un gaišs priekšstats. Nav vietas nevienam svešam pesteļotājam - nav nekāds misticisms. Tā ir vienkārši normāla savas tautas pasaules izpratne. Pasaules kārtības likumu izpratne.
J: Tā kā šāda zināšanu un izpratnes nodošana izzūd… Pāri šiem ciemiem ir gājušas dažādas reliģijas, visādas sektas (smejas), un, ja tev tajā brīdī iekšā ir tukšums, nekā cita nav…
H: Šausmas!
J: Tad tevi šīs svešās mācības piepilda. Bet, lai tas nenotiktu, ir jāizprot savas saknes. Līvu pārliecība ir tāda, ka zeme (kur saknes) nepieder cilvēkiem, bet gan dieviem.
H: Tas tā forši mūsdienu privatizācijas laikā! (Smejas).
G: Kāda ir līvu sēta? Varbūt tā kaut kā atšķiras no latviešu sētas?
J: Nē, atšķirība ir teritoriāla. Tie, kas Vidzemē – tās būs lauksaimniecības sētas, pie jūras ir - jūras sētas. Līviem pirmais, kas sētā tika uzbūvēts, bija pirtiņa, tika atrasta svētbirze. Tā ir tā foršā lieta, ka tika radīta sava telpa!
H: Jā, neatrauta no dabas. Pretēji visai šai industrializācijai un globalizācijai...
G: Ko latvieši pārņēmuši no līviem? Ar ko līvi atšķiras no latviešiem?
H: Grūti jau tā nodalīt. Nu, ar to spīvumu - nepakļāvīgi un noteikti uzreiz neuzticas. Ja tu izpelnies uzticību, tad tā ir nopietna uzticība - uz gadiem. Nekļūstam par draugiem tūliņ, ap kaklu nemetamies, taču, kad iegūsti mūsu draudzību, tad iemanto to uz mūžu.
J: Viens no somugru pirmmītiem ir tāds, ka cilvēki radušies no lāčiem. Ir pagājis neizsakāmi daudz laika, kopš radušies pirmmīti, taču katra māte Latvijā bērnam dzied: “Aijā, žūžo, lāča bērns!” Tie ir senie jēdzieni, kas atrod veidus, kā dzīvot tālāk.
H: Pirmā zilbe vārdā tiek uzsvērta! Tas no līviem. Daudz visādu hidronīmu un toponīmu...
J: Es esmu stāstniece. Pie mums nav priesterības un pravietis - viss, ko tu nodod tālāk, ir tavs stāstījums, kas savīts kopā ar zināšanām, ko nodevuši senči. Bet lielākoties tu esi pats sava ceļa gājējs un stāsta veidotājs. Jā, ir pamats, taču viss nāk no tavas pieredzes.
H: Un to neviens nevar apstrīdēt vai neņemt vērā. Nav tā, ka var kāds nākt un sludināt savu. Tas nesaskan ar kristietību!
J: Jā, nesaskan gan, bet tas saskan ar visu pirmtautu loģiku… Dabas ļaužu ticībām.
H: Savstarpējās attiecības ir ne jau dusmīgas vai naidīgas, bet raupjas. Jo daba un jūra tādus mūs veidojusi.
J: Jā, vēji tādi! Tāpēc arī tādi cilvēki.
H: Un tad, kad kāds “aizgāja jūrā” - nebija tāds vārds “slīkoņa”, tā neteica. Teica: “paņēma jūra” vai tie bija “jūras ļaudis”...
J: Jā, bija “zemes cilvēki” un “jūras cilvēki” - kuras dievības cilvēku pie sevis paņēma. Par jūru nekad nesaka - “skaista jūra”. Jūra ir gan devēja, gan ņēmēja.
H: Atkal skaisti. Ir īsais mūžs un garais mūžs.
J: Tāpat kā saka, ka cilvēkam ir gars un velis. “Velis” līvu valodā nozīmē “brālis” un tā ir trīsdimensionāla pasaules skaidrošana. Tas ir mūsu astrālais brālis. Velis pēc nāves iet pazemes valstībā, bet gars - debesīs. Cilvēka mūžs tikām tiek uz zemes aizvadīts. Mūsu eksistence ir tas vidusposms. Mēs katrs esam daļiņa no visuma, katrs mūsu solis šo visumu veido - nevis tas ir priekš mums radīts vai mūsu priekšā. Tā ir tā mijiedarbība. Mēs nākam šeit viesoties - pārējo mēs dzīvojam viņsaulē.
H: Svarīgi ir tas, lai ļoti atbildīgi nodzīvotu šo īso mūžu.
J: Tas ir kā būt viesim šeit. Mēs zinām, kā mums jāuzvedas, kad esam viesos.
H: Arī pret dabu tev jāizturas kā pret viesi. Piemēram, līviem ir tāds ticējums, ka nevar liet verdošu ūdeni uz zemes, jo tad Zemes mātei matus no galvas noplaucēs.
J: Tas tā, lai nedarītu neko sliktu un nebūtu patērniecisks. Un praktiskais allaž iet ar mītisko roku rokā. Mums tagad ir jaunas radības…
G: Es jau prasīju, vai ir jau vārdi iedoti…
J: Nu, momentā! Vārdi jau bija pirms, man liekas...
L: Pirms, jā! Mēs smējāmies, kāds varētu būt vārds kazām - un es iedomājos par Līziņu. Bet es jau jokojos, jo es viņu gribēju saukt par Čuru Līzi! Tas bija pirmais vārds, kas man… Nu, rādījās. Līzīte, Līziņa. Mēs satikām to balto kaziņu - tiešām tik skaista, tik mīļa kā mammiņa. Līziņa!
J: Un te viņas vispār sauc par Līziņām, nu, kazas. Klasisks kazu vārds!
L: To mēs uzzinājām pēc tam. Un mazajam bērniņam mēs izdomājām vārdu Tikā, kas līvu valodā nozīmē “kaza”.
J: Mums ir kaza vārdā Kaza. (Smejas).
L: Mums tas mazais mīļais Līziņš bija aizmucis uz mežu! Bija jāskrien pakaļ un pēc tam atpakaļ. Un mazais! Tik mierīgs. Rotaļājās. Tik mierīgs bēbulītis, ka paņēmu rokās un viņš aizmiga.
J: Tad viņš bija jāpakrata, lai viņš pabrēktu, lai tā mamma nāk! (Smejas). Reiz Lelū spēlēja vargantu un vistas dziedāja līdzi “ūū-ūū”. (Smejas).
L: Gailis arī: “Kigerigū!”
J: Zini, kas ir vargants?
G: Nē, kas tas ir?
J: Tas ir instruments, kas ir daudzām tautām. Tiek gatavots no dažādiem materiāliem (fonā tiek spēlēts - G. A.). Šis ir no dzelzs (instruments zināms arī kā vargāns - G. A.).
H: Julgī ir izcila līvu dziedātāja, bez visa tā, ko viņa jau labi prot. (Smejas).
J: Līvu valoda tagad ir it kā tikai dziesmās, bet mēs ģimenē runājam. Man bija arī klasesbiedrene Gita, kurai vecmāmiņa runāja gan igauniski, gan līvu valodā - tad mēs klasē sarunājāmies. Šeit ir arī ģimene, kura apguva līvu valodu tāpēc, ka dēls studēja valodu Tartu.
H: Bet tā, ka ģimenēs - tā vairāk nav… Mums jau dzimtās valodas ir abas - gan latviešu, gan līvu.
J: Abas, abas. Mēs ģimenē lietojam arī teicienus līvu valodā, kurus netulkojam. Lietojam sarunvalodā.
G: Nu, piemēram, kurus?
L: Pierutek!
J: Jā, to mēs sakām katru reizi, kad kāds nošķaudās - uz veselību! (Smejas). Katrā valodā jāzina minumums, vai ne? Nu lūk, Min nim um nozīmē “mans vārds ir”. (Smejas). Līvu valodā nav dzimtes. Tā ir viena no retajām valodām, kur “jā” ir “nā”.
G: Ko jūs zināt un gribat pastāstīt par citiem lībiešiem?
J: Interesanti, ka arī Baumanim bija lībiskās saknes.
H: Himnas autoram.
J: Jā, viņam, piemēram, pseidonīms bija Ako.
G: Viņam tik tiešām bija lībiskās saknes?
J: Apzinātās, jā. Ir jau arī daudzi tādi, kas zina, ka viņiem ir šīs saknes, bet izvēlās to neteikt. Klusībā tur pie sevis - tās arī ir tādas bailes, ka tevi apzākās.
H: Izsmies… Vienkārši izsmies!
J: Un, ka tev būs jāaizstāv sava dvēsele un tu to negribi.
H: Ko tad tu vari izstāstīt par savu dvēseli?! Kā tad tu vari viņu aizstāvēt, galu galā…? Kā aizstāvēt savu identitātes sajūtu? Nekā.
G: Vai bieži apmeklējat savas dzimtas mājas?
J: Stadionu? (Smejas). (Vietā, kur Staltu ģimenei bija dzimtas mājas Kolkā, šobrīd ir uzbūvēts stadions - G. A.).
G: Nu jā, arī. Bet, piemēram, Vidzemes mājas.
J: Vidzemes mājas, nē. Tad jau vairāk stadionu...
H: Kad pērn tur atzīmējām manu septiņdesmito jubileju, tad par katru Staltu mēs aizdedzām svecīti - tai vietā, kur stāvēja māja…
J: Jā, mēs viņus pieminam, izejot jūras krastā, ejot mežā. Mēs viņus pieminam, aizkurot ugunskuru, jo katra uguns savieno visas šīs trīs pasaules. Savienojot šīs trīs pasaules, mēs veidojam tādus milzīgus gaismas stabus - mēs atdodam Zemes mātei kaut kādu savu dvēseles daļu. Tai brīdī tu vari pārcelties telpā un laikā, kas vairs nav līnija – somugru uztverē laiks ir upe. Tā ir vienlaicīga. Tā iztek, un tu visu laiku esi šai upē - tu vienlaicīgi esi viņā visā. Tad, kad tu šai plūdumā vari būt… Ai, kā man patīk būt šai pandēmijas atstatumā!
H: Ļoti dabīgs. Tā kā parasti tam būtu jābūt. (Smejas).
J: Mēs gaidām, kad beigsies šī 2 metru distance un būs atpakaļ ierastie 5 metri! (Smejas).
G: Mīļākās atmiņas no Ziemeļkurzemes sētām?
J: Mēs bijām Rākstos ar Lelū - pie klinšu rakstiem (atrodas starp Sīkragu un Mazirbi - G. A.). Viņai bija trīs gadiņi un viņa prasa: “Kas tie ir?” Un mēs stāstām, ka pirms daudziem tūkstošiem gadu te droši vien bija apmetne vai mirkļa vieta, kur piestāja dziednieki… Šīs zīmes rakstīja. Un viņa velk ar pirkstu līdzi. Viņa dzied līdzi (Julgī dzied - G. A.)! Tad mēs sapratām, ka viņa šai mazajai upītei redz pāri citu laika upi. Tas raisīja tādas skudriņas! Kopš tā laika tā ir tāda īpaša vieta, kur mēs aiznesam un noliekam kādu ziedojumu. Tad vēl mazais ūdenskritums, kas ir ceļā no Mazirbes uz Dundagas pusi - kur Ziedonis ir vienu savu epifāniju sarakstījis. Tur ir liels ziedojumu akmens. Nosaukums - varbūt Rākstu ūdenskritums? Kopš tā laika tur dodamies, iekuram ugunskuru, dziedam un vienmēr kaut ko noziedojam, interesanti, ko iedod atpakaļ… Jo vienmēr jau iedod, tikai interesanti vērot, ko tieši iedod atpakaļ…
H: Es atminos, ka tad, kad mājās jau vairs nerunāja līvu valodā, tad vēl ar lopiņiem sarunājās līvu valodā. Jo diemžēl latvieši sajaucās ar līviem, un tad arī teica: “Ko tu buldurē tai līvu valodā, tai tītaru valodā?” Nevarēja jau izglītību iegūt šajā valodā, līdz ar to līvu valodai mazinājās kvalitāte. Bet jaukās atmiņas - butes jeb lestes (līvu valodā - G. A.) kūpināja, un smarža bija dievīga…! Robežsargi ļāva jāt ar saviem zirgiem, un tad mēs jājām uz nebēdu pa Sīkragu, kur bija liels šķūnis - tur rādīja kino! Pēc kino - balle. Mana māsīca Helmī, kura desmit gadus vecāka par mani bija, un kurai par godu ielika man vārdu Helmī, negribēja mani ņemt līdzi uz balli, bet es 10 gadu vecumā pierunāju. Viņa man par spīti bija nopinusi tik cieši bizes, ka man bija šauras acis - nebija tik ārkārtīgi skaisti, cik man likās, kā es būtu varējusi izskatīties. Tad atmiņā vēl tas dūmnams, kur karājās resnas, resnas lestes (butes - G. A.), tās bija tik treknas, ka no tām tauki tecēja… Un mēs ar brāli - vienu lesti, otru lesti, trešo… Un mana tante saka: “Vai, man šes’! Ko jūs ēd’ tik daudz?! Vai ta’ badā tie bērni ir? (Smejas). Bērnībā uzaugu Rīgā, bet braucu šeit pie Staltiem uz Sīkragu. Viena Staltu māsa no Kolkas tur aizprecējās - viņas vīrs bija tāds Kārlis Sproģis. Viņš bija gaišais mags. Novārdoja čūskas! To gan es atceros! Tās čūskas salīda ceļa malā! Kā hipnotizētas... Un no aptiekas nāca savākt indi - odzes tās bija. Tad viņš viņas palaida... Dievīgs, gaišs vīrs  - zvejnieks!
J: Izlīdzēja medicīnas darbiniekiem. (Smejas).
H: Tikko kāds bija apzagts vai kaut ko pazaudējis, ciema ļaudis nāca pie Kārļa pastāstīt, kas nozaudēts. Viņš tā padomāja, padomāja un teica: “Labi, ej mājā, viss būs kārtībā.” Un viss! Tas priekšmets mājā sagaidīja! Neko citiem tur nerādīja, nekādu tur - bur, bur, bur!
G: Kas ir tās zināšanas, ko esat mantojuši no savējiem?
J: Iet savu ceļu droši, neskatoties ne uz ko.
G: Kā jūs jūtaties, kad dzirdat līvu valodu?
H: Dzimtas sajūta. Mana valoda. Manā bērnībā notika līvu pulcēšanās mājās - Rīgas dzīvokļos. Satikās, dziedāja līvu dziesmas. Sarunājās par ikdienišķām lietām. Valoda skanēja visu laiku!
G: Vai vēl uzturiet sakarus ar citiem līviem?
H: Mūsu sencis, slavenais Kārlis Stalts, dibināja līvu savienību. Esam tur aktīvi darbojušās. Esam strādājušas pie savienības atjaunošanas; iesaistījāmies cīņā par līvu kultūras saglabāšanu (padomju laikos).
J: Cik nu esam varējušas, tik arī esam iesaistījušās, lai nestu līvu vārdu.
G: Ir vairākas līvu kopienas. Vai tiekaties visi kopā un vienojieties vienā dziesmā?
J: Kā kuru reizi. Redziet, ja ir tādi vairāki, tad ir tā: kad sanāk kopā, tad katrs runā par savu. Katram liekas, ka tas viņu veids ir tas pareizākais un labākais. Tad sanāk daudzbalsība. Bet kad sanāk kopā par vienu lietu - tad ir pavisam citādāk…
H: Varbūt būs kādreiz tādas situācijas.
J: Būs, būs!
G: Kā izskatās līvu kultūras nākotne?
J: Ir vairāki precedenti pasaulē, kad ir ticis uzskatīts, ka kultūras vai valodas ir izzudušas, taču atkal atjaunojas un pat iegūst savas tiesības. Atguvušas savu spozmi. Svarīgi, lai paši apzināmies, ka mums to vajag! Kad katram ir sava materiālā bāze, kad katrs ir nodrošināts, tad sāk meklēt saknes un garīgumu. Bet tas ne jau visus uz to aizved. Bet tiem, kam izdodas… Nekas nevar būt pamatīgāks par savām saknēm!
H: Mums, tik mazai tautai, kā ikvienai mazai tautai, jebkurš solītis ir liktenīgs - šī vārda vistiešākajā nozīmē. It īpaši, kad esam tik dažādi un katrs citā intereses līmenī… Lai tas būtu labāk, tad tik tiešām katram ir jāspēj novērtēt otra darbs un vienkārši jāspēj priecāties vienam par otru. Tikai tad ir iespējama šī kopīgā dziesma.
J: Un daba palīdz. Daba tik tiešām var savest kopā!
G: Jums ir kādi stāsti, nostāsti par meža būtnēm?
J: Mēs te bieži runājam par tiem senajiem mežiem. Ir tās mazās būtnes, kuras tevi var uzlādēt vai nobiedēt, vai sadakterēt… Mēs visi esam saskārušies ar skaisto, pārdabisko. To, kas ļauj ticēt… Ļauj saprast, ļauj novērtēt to, ka tu neesi šeit viens un mūžīgs.
G: Kā jūs raksturotu līvu dvēseli?
J: Mums bija tāda grupa, kas saucās (līviski) - vai nu zivs dvēsele, vai arī zivs elpa. (Smejas).
H: Smalks nosaukums!
J: Tā ir skaņa, kas var mainīt savu intensitāti; vibrācija, kas var būt vienkārši klātesoša, arī dominējoša. Un, ja tu vari saplūst ar šo skaņu, tad tava dvēsele skan. Tavs mūžs skan!
H: Man liktenis bija lēmis nodzīvot tādu jocīgu posmu - četras nedēļas biju divu sauļu starpā, kā tautā runā.
J: Komā.
H: Tad es savu dvēseli izjutu… Es nevaru to ietērpt vārdos un arī nemaz negribu, bet tagad ir nojausma… Sajūtas ir pavisam citādākas. Arī vērtību mērs ir citādāks. Ņemu pretī tikai to, ko man vajag un vairs neņemu pretī to, kas man nav vajadzīgs. Man ir gandarījums, ka maniem bērniem ir šis garīgais piepildījums. Tas man ir vissvarīgākais!
G: Kas līvu dara stipru?
H: Katrs mazais darbiņš - ne tikai sev, bet arī otram. Bez ļauna prāta, bez “aiz muguras” darbiem. Izdarīt kaut ko labu otram.
J: Tagad Vidzemē līvi sasparojušies - dibinās kori. Tiek pētīta arī suņu apglabāšanas tradīcija. Suņus apglabā kopā ar saviem saimniekiem - tā ir dzīvnieka loma cilvēka dzīvē, un tā ir tik liela, ka viņi tiek apglabāti kopā… Starp citu, līvu valodā Daugava ir Vēna - kā asinsvads. Kā galvenais asinsvads, kas vijas cauri Latvijai. Un līvi ap to. Tāpat kā Jāņos visi dzied “Līgo!”, kas līvu valodā nozīmē - “Lai top”.
H: Latvijas himnu ir sacerējis Baumaņu Kārlis, kas arī līvs. “Pūt vējiņi!”, kas ir līvu tautas dziesma - tā savulaik padomju laikos bija kā himna. Tas ir tas garīgais spēks un mantojums, ko daudzi nemaz neapzinās… Bet tas ir! Gan šodienā, gan nākotnē. Varētu jau minēt vēl daudz ko.
G: Kāda ir jūsu mīļākā frāze vai dzejolis līvu valodā?
L: Es zinu (skaita līvu valodā dzejoli - G. A.)!

“Jūras māt, nāc atpakaļ,
Tā kā Saules māte
Katru dienu atpakaļ nāk.”

H: Mans tēvs un krustmāte stāstīja, ka Anna Stalte, kad zvejā pavadīja savu vīru un dēlus, esot apgājusi līko priedi Kolkas ragā, paņēmusi zemi - smiltis, ielikusi maisiņā savam vīram, kas bija galvenais kuģa vadītājs, un teikusi šo teicienu. Man tuva ir Kārļa Stalta četrrinde (skaita lībiski - G. A.).
J: (Tulko - G. A.)

“Krasta valoda
Ir manas mātes valoda,
Svēta man
Ir tava skaņa.”

G: Izstāstiet lūdzu kādu līvu paražu vai tradīciju.
J: Līvu kalendārs ir šāds - ir četri saules grieži un četri dabas grieži gadā. Kopā astoņi. Tie četri, kas griež laiku (no pavasara uz vasaru, no vasaras uz rudeni utt.) - tie dalās sievišķajos un vīrišķajos griežos. Tieši tāpat arī rituāli saglabā šo sievišķā un vīrišķā dalījumu. Vīrietim ir tas, ko viņš var darīt, un sievietei - ko viņa. Un tikai tad, kad katrs izdara to savējo, veidojas harmonija. Arī dzīvās teikas - var izsekot teiku ceļiem. Vienmēr var atrast vietas, no kurienes cēlušās teikas. Ir dažādi koki, kas palīdz izvairīties no dažādām kaitēm - sapņu koki, vēlmju koki. Tev tiek dotas norādes, kā to atrast, un, kad tu atrodi, tad tu sajūti. Vēl interesanta ir tēma par vilkačiem. Senākām tautām vilkači ir Dieva suņi - kārtības uzturētāji zemes virsū. Ar vācu un viduslaiku kultūru ienāca citi uzskati, proti, ka vilkači ir sātana plēsēji un iznīcinātāji. Līdz ar to caur teikām vēstīja par varmākām - kas uz jaunām meitām, jauniem puišiem. Varmāka teikā parādījās kā vilkatis, kas noplosa auniņu, aitiņu.
G: Varbūt vēl ir kaut kādi nostāsti?
J: Nostāstu ir daudz! Par dzīvniekiem, laumiņām… Par kājgriežiem. Līvi esot devušies jūrā pēc tam, kad kāds kuģis avarējis - pakaļ mantai. Tādēļ iesaukti par kājgriežiem…
H: Viņi mirušajiem grieza nost kājas ar visiem zābakiem. Kājas izkaltēja tā, lai var dabūt zābakus nost.
J: Ir vēl arī Saltkurpji. Tie savukārt ir nelaimīgā nāvē mirušu bērnu dvēseles vai dvēseles, kas nerod savu ceļu…
H: Nelaikā.
J: Nelaikā aizgājuši. Viņi nerod mieru, klīst baros un var tevi aizvest neceļos. Bet šeit to var izjust ļoti labi - reizēm pārņem auksta šalts un tu maldies. Maldies no ciema uz ciemu. Tā, ka nāc no Mazirbes un nevari saprast, kā vari nākt sešas stundas… Pēc tam atcerējos tikai vienu posmu. No Saltkurpjiem ir jāuzmanās, jo viņi nerod mieru! Tie, kuri nav mierīgi, neliks mierā arī citus...
G: Kā ar laivu dedzināšanas tradīciju?
J: Jā, laivas dedzināja tādēļ, ka tām ir dvēsele. Tās dedzināja Jāņos, bet jādomā, ka tomēr ne katru gadu. Kad bija šie laivu godi, kas bija cieņas atdošana, tad šis bija svētais uguns, kas savieno visas trīs pasaules. Laivas gan dedzināja tikai tad, kad tās bija nokalpojušas savu mūžu. Bet, ja nededzināja, tad laiva varēja atdzimt kā dūmnava.
H: Mazirbē vēl ir trešais variants - laivu kapsēta. Tas ir līvu atspulgs ainavā. Tie kociņi tur aug cauri un laivas - grimst, grimst…
G: Ko nozīmē, ja zalktis pie mājām?
J: Veiksmi. Zalktis ir mājas sargs no pašas Zemes mātes.

Transkripcija: Lāsma Goba

Košrags, 05.07.2020
Intervē: Georgs Avetisjans

Georgs Avetisjans: Labrīt vai labdien?
Ulla Frasere: (Smejas) Labrīt!
G: Kā jūs sauc?
U: Ulla. Mani sauc Ulla Frasere.
G: Un kāds bija jūsu uzvārds pirms tam?
U: Ernštreita. Es esmu no Ernštreitu dzimtas. Ernštreitu, Ērenštreitu, Erenštreitu – visi mēs vieni. (Smejas).
G: Kurā gadā jūs esat dzimusi?
U: 1979.
G: Vai jūs uzskatāt sevi vairāk par lībieti vai tomēr latvieti?
U: Hmm… Šis jautājums ir tāds, uz kuru es nekad nevarēšu atbildēt, jo īstenībā sevi uzskatu ārpus tautībām. No vienas puses ārpus tautībām, no otras puses es uzskatu, ka diezgan spēcīgi esmu lībiete un diezgan spēcīgi – arī latviete. Tajā pašā laikā es arī uzskatu sevi par… Nu, ja es varu pakomentēt tādu garāku atbildi uz šo jautājumu… Tad, kad es pirmo reizi aizbraucu uz Indiju, mums tur programmā bija tāds uzdevums… Tas bija vairāk par sevis retrospekciju, un tā. Programmas ietvaros bija jāuzraksta - kas es esmu. Un vairākās līnijās - es esmu tas, es esmu tas, es esmu tas... Man pirmais bija - es esmu lībiete, un pēc tam kaut kas vēl. Beigās, kad mēs pārrunājām to visu, kāpēc tad man pirmais bija, ka esmu lībiete, nevis, piemēram, es esmu cilvēks, es esmu Ulla, es esmu sieviete… Interesanti bija par to aizdomāties! Arī pēc tam daudz esmu domājusi par to, kas es esmu. No sākuma – es esmu cilvēks. Un tā tautība, tas ir … Tā ir piederība, ko es apzinos, bet tas nav tas, kas es esmu. Tā kaut kā. (Smejas). Ļoti
grūti atbildams jautājums!
G: Nē, nu tas ir skaidrs. Bet, teiksim, ja es dodu šīs divas opcijas. Tad ne viena, ne otra īsti?
U: Tad ne viena, ne otra, es teiktu! Vai nu - viena un otra. Vai - ne viena, ne otra, jo tās nevar atdalīt!
G: Raksturojiet lūdzu, kas jums ir lībietis un ko tas jums nozīmē.
U: Lībietis… tie ir mani senči no tēva puses. Tas ir arī lībiešu krasts un tā ir lībiešu valoda. Vairāk es teiktu kultūrvide - tas, kur es atrodos - lībiešu krastā. Savā ziņā mana dzīves telpa šajā brīdī.
G: Un vai jūs šeit jūtaties kā mājās?
U: Jā, pilnīgi noteikti!
G: Un tas laiks, par ko ieminējāties, kad dzīvojāt Indijā, vai tur bija šī māju sajūta?
U: Jā, tur arī man bija māju sajūta, bet savādāka... Bet man vispār ir tā, ka tur, kur es dzīvoju, to vietu es arī saucu par mājām. Pat, ja es tur dzīvoju nedēļu. (Smejas).
G: Tas attiecas arī uz laiku, kad dzīvojāt Anglijā?
U: Jā, bet laikam šī vieta šeit, tieši Miķeļtornī - varētu būt visīpašākā!
G: It kā tas augstākais stāvoklis laikam ir, ja cilvēks spēj justies kā mājās savā ķermenī.
U: Tā ir, jā...
G: Bet to sajūtu jau droši vien arī gribas, to ķermeni ievīstīt kaut kādā vidē…
U: Nu, jebkurā gadījumā, lai kur arī es pasaulē nebūtu, es par šo vietu domāju. Droši vien, ka tā ir tā īstā! (Smejas).
G: Jūsuprāt, kādas varētu būt tās būtiskākās rakstura atšķirības starp lībiešiem un latviešiem?
U: Lībieši ir ļoti spītīgi, ļoti lepni. Tādi...
G: Lepni kā rakstura iezīme vai lepni, ka viņi ir ar šo izcelsmi?
U: Lepni kā spītīgi lepni! Man iet grūti, bet es nevienam neteikšu. Es esmu lepns, es cīnīšos pats, braukšu vējā jūrā! Tādā sīvā nozīmē lepni... Un varbūt noslēgti savā ziņā.
G: Kādas, jūsuprāt, ir tās rakstura īpašības un pasaules uztveres īpatnības, kas latviešos pārnākušas no lībiešiem?
U: Es nezinu… Nezinu pat, kā atbildēt. Varbūt tas sīvums, bet tas tikai tāds mans minējums. Es tā iedomājos. Ja es iztēlojos un atbildu uz šo jautājumu tēlaini, izmantojot savu iztēli – viņi ir jūrā, tur ir vējš un auksti... Tur tā izturība.
G: Ar ko jums pašai asociējas tieši Ziemeļkurzemes teritorija?
U: Ar lībiešu krastu, ar ciemiem, ar foršiem cilvēkiem. Ar neskartu dabu.
G: Vai jūs bieži atbraucat uz savu dzimto māju? Jeb šī nav dzimtā?
U: Nu dzimtas māja, jā. Cik vien varu, es te esmu. Šīs ir manas mājas!
G: Un kurā gadā tā tikusi celta?
U: Tas ir grūts jautājums... Kādreiz Viļumu mājas un tur, kur man senču senči atradās, tas bija citā vietā. Arī Miķeļtornī, bet citā vietā. Tad, kad mani vecvecāki nonāca šajās mājās, tas droši vien bija… Padomju laikos vai pirms padomju laikiem. Nezinu... Tas ir jāskatās, kad precīzi viņi ieradās šeit. Viņi te dzīvoja - vecmāmiņai bija visi tie dzīvnieki. Kad vecmāmiņa no tēva puses nomira, tad tēvs te dzīvoja. Dzīvība bija, tad atkal nebija. Tā viņa periodiski atgriežas šeit visu laiku.
G: Izvēlieties un aprakstiet kādu no spilgtākajām atmiņām, mīļākajām vietām vai notikumiem no bērnības, kādā no Ziemeļkurzemes sētām. Tā var būt šī sēta vai kāda cita…
U: Tā būs šī sēta, pilnīgi noteikti! Spilgtākie notikumi? Es nezinu. Katra reize, kad es atbraucu uz šejieni, bija spilgts notikums. Jo atbraukt uz šejieni bija grūti, tas likās šausmīgi tālu, tas bija vesels ceļojums no Rīgas, un te vienmēr bija interesanti – varēja gulēt sienā, kaķīšus un aitiņas samīļot, staigāt gar jūru. Ā, tāda viena no bērnības mīļākajām nodarbošanām bija iet gar jūru un lasīt visas lietas, ko jūra bija izskalojusi. Piemēram, kartona sulas pakas, kādas nebija pie mums Padomju Savienībā, vienreizlietojamos sālstrauciņus, visādas interesantas pudeles. Tas viss atrastais bija baigi interesanti un forši.
Tāds kā dārgumu meklēšanas pasākums, pēc kura varēja atnest mājās un veselu kolekciju uztaisīt. (Smejas).
G: Jums kaut kas no šiem atradumiem ir vēl saglabājies?
U: Tagad vairs nē, bet, kad bija vecā māja, tad noteikti bija. Bija visādas labas, smukas lietiņas. (Smejas).
G: Tas bija tāds individuāls meklējums vai kopā ar kādu no kaimiņu bērniem?
U: Citreiz kopā ar kādu no kaimiņu bērniem, bet man arī ļoti patika vienai pašai to darīt!
G: Kādas ir tās būtiskākās zināšanas vai vērtības, ko esat mantojusi no saviem senčiem?
U: Man liekas – cilvēkmīlestību. Atvērtību pret citiem cilvēkiem. Domu, ka katrs cilvēks ir “defoltā” burvīgs, kamēr viņš nepierāda pretējo.
G: Runājot par senčiem. Sanāk, ka lībiskās saknes jūsos ir gan no tēva, gan mātes?
U: Nē, tikai no tēva puses. Mātes puse nāk no Latgales. Lai gan ir sanācis, ka mana māte visā tajā ir pilnīgi iegājusi. Gan man, gan viņai pašai ir tā sajūta, ka visi ir no šejienes, bet īstenībā tā nav.
G: Kādas jums ir sajūtas, klausoties lībiešu valodu?
U: Kā pats par sevi saprotams. Manā dzīvē lībiešu valoda vienmēr ir bijusi. Mans brālis ļoti nodarbojas ar to, pēta. Ikdienā tas tiešām ir viņa darbs par 200 procentiem!
G: Vai var uzskatīt, ka tā ir dzimtā valoda vai tomēr nē?
U: Nē, tā nav dzimtā valoda, tāpēc ka mana dzimtā valoda ir latviešu valoda. Lībiešu valodu es esmu mācījusies, iemācījusies.
G: No vecākiem vai skolā?
U: Nē, universitātēs Latvijā un Igaunijā.
G: Tāpat arī brālis?
U: Jā, mēs neesam nekad ģimenē runājuši lībiešu valodā, ja neskaita, piemēram, nometnes. Bet tā dabīgi, nē. Tā vairāk izpaužas kā cieņa pret savu vēsturi, pret senčiem un pagātni.
G: Vai jūs uzturat ciešas attiecības ar lībiešu kopienu Latvijā?
U: Jā, ļoti ciešas!
G: Kādu jūs redzat lībiešu kopienu, kultūru un valodu nākotnē?
U: Man liekas, ka tā kļūst mūsdienīgāka. Cilvēki saprot to, ka ir jāņem tas, kas tev ir un jāiet uz priekšu! Nevar sēdēt vienā un tajā pašā pagātnes brīdī. Cilvēki saprot, ka ir jābūt modernam. Lai izdzīvotu senais - ir jālūkojas nākotnē. Man liekas, ka viss virzās pareizā virzienā. Ja tā varētu teikt, virzās uz atdzimšanas sliekšņa.
G: Kā jūs raksturotu lībiešu dvēseli?
U: Ja mēs runājam par sajūtām, ar lībiešiem man asociējas vārds sīksts. Par dvēseli - man liekas, ka lībieši, ko mēs saucam par lībiešiem tagad - tie ir mana vecuma cilvēki un vecāki. Tie, kas mēs tagad esam dzīvi un saucam sevi par lībiešiem! Šķiet, ka mēs esam saistīti dvēseliski, mums ir tāds dvēselisks “connection”.
G: Jūs pati biežāk izmantojat vārdu “lībietis” vai “līvs”?
U: Lībietis. Tam ir valodniecisks pamats.
G: Tas ir tāpat kā angļu valodā ir “livonians” un “livs”?
U: Angļu valodā arī par to terminu nav īsti skaidrs. Pareizi it kā būtu “livs”, nevis “livonians”, bet es neesmu arī iedziļinājusies… “Līvs” ir tā kā poētisks nosaukums, bet “lībietis” ir valodnieciski pareizais nosaukums. Bet principā, katrs sauc sevi kā grib...
G: Es neesmu par to aizdomājies, bet, kad es runāju ar Staltu ģimeni, viņi bija diezgan kategoriski pret šo apzīmējumu - “lībietis”.
U: Jā, es zinu, viņi ir kategoriski, jo viņi vienmēr izmanto “līvs”. Pati esmu valodniece un man brālis ir valodnieks, tāpēc zinu, ka “lībietis” ir pareizi, bet es negribu ar nevienu strīdēties. Viņi vienmēr uzskatīs, ka “līvs” ir pareizais, mans brālis vienmēr uzskatīs, ka “lībietis” ir pareizais, bet man būtībā vienalga... Es lietoju vārdu “lībiete”, bet man arī “līvs” liekas ļoti poētisks. Kā “latvis”. Bet man tiešām liekas, ka katrs lieto, ko grib!
G: Kas, jūsuprāt, dara stipru lībiešu garu?
U: Nezinu... Tāds iekšējs spēks, iekšēja degsme. Iekšējā uguns.
G: Un ko jūs Latvijā dēvētu par izciliem dzīvojošiem un strādājošiem lībiešiem, pārlūkojot visu lībiešu kopienu šodienas skatījumā?
U: Šodienas skatījumā es varētu pateikt, nekļūstot sīkumainai - tas varētu būt mans brālis un Julgī. Mans brālis - jo, tik daudz, cik viņš ir ieguldījis pētot, atdzīvinot, iepazīstinot un skaidrojot - tas ir kosmoss! Un Julgī - no dvēseliskās, rituālu puses, ko viņa ir saņēmusi no saviem senčiem. Es izceltu viņus, bet, protams, ka ir vēl ļoti daudz citu cilvēku, kuri ir pētījuši lībiešu valodu, arī Julgī mamma, tētis un vectētiņš ir pētījuši un popularizējuši šo folkloru. Bet priekš manis šajā brīdī es teiktu - Valts un Julgī! Valts par zinātnisko un Julgī par dvēselisko.
G: Tas būtu ļoti labs tandēms kopā!
U: Jā, viņi arī bieži kopā visu kaut ko dara!
G: Kā, jūsuprāt, lībieši jūtas šodien, un kāda ir viņu ikdiena?
U: Kā es iepriekš teicu - viņi atdzimst! Manā uztverē viņi virzās tālāk. Visi - arī vecie lībieši tagad iet uz priekšu. Tikai tā var, citādāk nekā nebūs...
G: Kas ir jūsu mīļākā frāze vai dzejolis, ko varētu noskaitīt lībiešu valodā?
U: Lībiešu valodā… Manam brālim bija dzejoļu krājums. Es tagad domāju, kur tā grāmata ir... (meklē - G. A.). Esmu laikam kaut kur nolikusi. Es pēc tam varbūt atradīšu...
G: Varbūt tajā mājā ir?
U: Nē, šeit it kā jābūt. Es nezinu, kāpēc nav. Mēs te filmējām arī visādas lībiešu valodas stundas…
G: Un kāds nosaukums grāmatai?
U: Tas bija dzejoļu krājums.
G: Atradās?
U: Šī nav tā, bet šeit varbūt arī būs... Ā, jā, ir! Bet viņš ir garš!
G: Būtu skaisti, ja varētu nolasīt.
U: Nu labi. Es mēģināšu (lasa dzejoli lībiešu valodā - G. A.).
G: Kāds ir dzejoļa nosaukums?
U: “Mums ir telefona līnijas”. Rekur, es varu aizsūtīt tev šo bildīti!
G: Droši vien jau atdzejot latviski ir ļoti grūti, bet varbūt jūs varētu pārtulkot domu? Varbūt dzejolis jau ir latviski atdzejots?
U: Te ir angliski atdzejots... Šis bija tāds projekts viņam kopā ar… To atdzejoja, es pārbaudīšu... Bija tāds slavens rakstnieks, dzejnieks, bet tas laikam bija otrā grāmatā, ne šajā… Nezinu, neatceros!
G: Vai zināt pastāstīt par kādiem raksturīgiem rituāliem, paražām vai teikām, ko piekopuši lībieši un varbūt piekopj vēl šodien?
U: Tas bija par saltkurpjiem, tāds pats šausmīgākais. Mmm… Bet nezinu, tas...
G: Lūdzu, izstāstiet!
U: Es vienkārši tagad negribu kaut ko samelot, jo es tik sen neesmu domājusi par tiem saltkurpjiem… Man vienmēr bija tāds... Nē, es labāk nestāstīšu! Bet saltkurpji ir tādi - šausmīgi!
G: Tā skaitās teika? Varbūt ir kaut kādas paražas vai rituāli, ko esat savā ģimenē veikuši? Mācījušies… Vai jūsos ieaudzināts?
U: Nē, lībiešu rituālus nē. Mūsu ģimenē nebija tādi rituālu cilvēki, laikam nav neviens tāds baigais rituāls.
G: Šodienas dzīvē arī ne?
U: Šodienas dzīvē varbūt daudz vairāk visādi rituāli ir ienākuši. Bet vai viņus var saukt par lībiešu rituāliem, es nezinu.
G: Kāds jums personīgi pašai ir būtiskākais no rituāliem, kas tiek izkopts?
U: Priekš manis būtiskākais ir, ka tu vari kaut kādā brīdī paņemt laiku sev un pameditēt vai kā pēdējā laikā – pagongot. Jā, apstāties un paņemt laiku sev! Lai būtu ar sevi...
G: Varbūt varat pastāstīt, kādus interesantus nostāstus vai leģendas par šo krastu?
U: Tā kā no seniem laikiem vai vispār?
G: Es domāju var kādu vienu no seniem un tad vienu neseno.
U: No seniem laikiem man liekas baigi interesenti, kā viņi ir te dzīvojuši un gājuši zvejot. Kā vasarās braukuši tur uz pļavām sienu vākt un dzīvojuši mežā. Vākuši sienu priekš ziemas, tad braukuši atpakaļ. Man liekas aizraujoši, kā viss šeit ir bijis - baznīca ir bijusi un skola. Dzīve te ir tā kūsājusi - kaut vai tajā pašā Miķeļtornī! Bet es savā bērnībā to vairs neredzēju - tikai redzēju jau vecus cilvēkus, visādas vecmāmiņas, kas bija palikušas. Protams, to, ko jebkurš var pastāstīt par Miķeļtorni - ka tur bija lībiešu ķēniņš, Kāberga radi. Cilvēks, kurš bija sacēlies pret visu iekārtu un gribēja kaut ko mainīt... Un savu iesauku viņš ieguva Lībiešu ķēniņš tādā ziņā, ka viņam atbrauca pakaļ policisti. Policisti nē, bet...
G: Valsts ieņēmumu dienests?
U: Jā, vīri! Lai viņu vestu projām. Bet viņš teica, ka viņš pats neies, lai viņu nes! Viņu nesa un tad iesauca par Lībiešu ķēniņu. Tas tāds zināmākais stāsts…Un kopš tā laika visi viņu sauc par Lībiešu ķēniņu. To varētu saukt par tādu humoru! Bet vispār baigi interesanti man liekas, kā šajā vietā viss bija padomju laikos - visu aizvēra, neļāva nekur iet. Piemēram, manam brālim kā mazam bērnam brauca pakaļ ar mašīnu gar jūru, jo domāja, ka viņš tagad ir kaut kāds likuma pārkāpējs un bēgs pāri uz Zviedriju, vai nezin, kur… Nodarīs pāri Padomju Savienībai! Par to man mamma vēl šobrīd smejas. Par to, ka vesela armija dzinās pakaļ mazam bērnam, kurš ir pludmalē, kur nedrīkstēja atrasties. Tas viss šīs vietas un situācijas absurdums. Tas padomju laiks man liekas tāds smieklīgs. Vēl man liekas smieklīgi, ka cilvēki, kas atbrauc tagad pie manīm, prasa, kāpēc viesu māju sauc “Pizā”? Vai ir pica vai Pizas tornis? Es saku - nu nē, īstenībā, kā arī es teicu kaut kādā intervijā - tas ir tā kā defekts, kas kļūst par… Nē, nevis defekts, kas kļūst par efektu… Bet nu, otrādais mārketings. Nu, tas tā nebija domāts, bet tā vienkārši ir sanācis, ka cilvēki nesaprot, viņi pārprot.. Nu, kāpēc pica, kāpēc Pizas tornis… Un tad es skaidroju, ka Pizā ir Miķeļtorņa lībiskais nosaukums - tas ir īstais nosaukums šai vietai, kā tā saucas un kā tai būtu jāsaucas. Un tad, kad es esmu to izstāstījusi, tad ir jāturpina stāstīt, kas ir lībieši, kas ir lībiešu krasts… Tā un tā. Un tad tas viņiem paliek atmiņā! No sākuma viņi šausmīgi ilgi nevar saprast, kāpēc - pēc tam, kad es izstāstu, viņi nespēj to aizmirst. Stāstu par karogu un par visu pārējo. Un, kas ir smieklīgi, ka savā ziņā, saistība ar Pizas torni tomēr arī ir, jo arī bāka kādreiz bija sasvērusies…! Un arī tur krita un daudz kas… Sen, sen atpakaļ.
G: Sklandarauši arī tādas kā piciņas, tikai saldas.
U: Jā, pa īstam jā, tā varētu būt! (Smejas).
G: Varbūt jūs varat ko interesantu pastāstīt par lībiešu upuralu pie Svētupes? Tas ir Vidzemes pusē.
U: Nē, neko daudz nevarēšu par to pastāstīt.
G: Vai varbūt ir kaut kādas upuralas bijušas šajā krastā? Kaut kas ir dzirdēts?
U: Par upuralām es nezinu. Dzirdēju laikam no Julgī vai kā, ka kaut kāds upurakmens vai svētais mežs laikam kaut kur ir, bet tā īsti es nezināšu.
G: Un, piemēram, atbrauc ārzemnieks un viņš neko nezin par lībiešiem, un jautā - kas ir tas svarīgākais un būtiskākais, ko viņam vajadzētu zināt par lībiešu vēsturi. Kas būtu tas pirmais, ko jūs tad stāstītu?
U: Pirmkārt, es stāstītu par valodu. Lai viņi saprot, ka lībiešu valoda nav tāda pati kā latviešu valoda, ka viņa ir pilnīgi, pilnīgi no citas valodu saimes! Tad, protams, par karogu, jo arī man stāv karogs vienmēr izkārts. Gan latviešu karogs, gan arī lībiešu karogs. Un tas stāsts par lībiešu karogu ir arī ļoti skaists! Tu zini to stāstu?
G: Mhm!
U: Man liekas, ka stāsts ir tik skaists, ka cilvēkus pārņem un cilvēkiem ir arī viegli atcerēties to.
G: Jūs varat arī izstāstīt saviem vārdiem?
U: Doma ir šāda. Tā kā mēs esam lībiešu krastā, un lībieši zvejoja, tad to ir ļoti viegli iztēloties... Tu esi laivā, zvejo zivis un tad tu skaties atpakaļ. Tu skaties atpakaļ uz mājām un redzi zaļu mežu, redzi baltās kāpas, un zilo jūru, kas atnāk līdz tevīm. Tas ir tik… To ir ļoti viegli atcerēties. To nevar aizmirst!
G: Izstāstāt šo stāstu un cilvēks uzreiz var atcerēties tās krāsas…
U: Viņš atcerās, viņš saprot, viņš “sakonektējās” ar šo domu... Jā, un tad tu pastāsti par valodu, pastāsti par to, kā šeit bija, kad te bija visa tā slēgtā teritorija. Man liekas, ka priekš maniem viesiem svarīgākais ir bijusi valoda, no kuras tālāk aiziet tie stāsti… Jo kamēr tu nepastāsti, ka tā ir cita valoda, tikmēr liekas – ā, nu jā, katrā vietā ir kaut kādi dialekti, katrā vietā savādāk runā. Bet te sanāk, ka ir pavisam cita kultūrtelpa!
G: Vai jums šeit uz vietas ir kāda īpaša fotogrāfija no ģimenes arhīva, ko varētu parādīt? Tāda, kas liekas tāda būtiska.
U: Droši vien, ka ir kādā grāmatā jāpaskatās… Tā nestāv, bet jāpaskatās. Paskatīšos… (meklē - G. A.). Bet uzreiz tā nevaru tagad iedomāties...
G: To var arī apdomāt un nosūtīt man vēlāk.
U: Jāpaskatās... Bet tā kā ģimenes, senču?
G: Kāda īpaša fotogrāfija, jā!
U: Tā kā ar mani? Vai ar senčiem?
G: Biju domājis ar senčiem.
U: Nu labi, jā!


Transkripcija: Ieva Lība Ratniece

Miķeļtornis, 08.07.2020
Intervē: Georgs Avetisjans

Georgs Avetisjans: Labvakar! Man ir liels prieks iepazīties. Es nemaz necerēju, ka būs šāda satikšanās. Varbūt sāksim ar to, kā jūs sauc?
Astrīda Emerberga: Mani? Kā vajag - to vīra uzvārdu? Vai tēva uzvārdu? Vai vecātēva uzvārdu? Vai meitas uzvārdu?
G: Nu, sāciet ar savu vārdu un uzvārdu.
A: Pašreizējo?
G: Jā.
A: Astrīda Emerberga.
G: Un kurā gadā jūs esat dzimusi?
A: 1936. gada 11. janvārī Sīkragā, šinī pat mājā! Vecmāte brauca uz vietas un pieņēma dzemdības mājās.
G: Hmm. Un sakiet, kāds ir jūsu uzvārds no mātes puses?
A: No mātes puses? Man īstā lībiešu padarīšana ir no tēva puses. No mātes puses ir sajaukums- daļēji latviete, daļēji igaune. Tēvs ir tīrs lībietis. Tēvs, tēva tēvs un vēl tur daudzi…
G: Vai jūs uzskatāt sevi vairāk par lībieti vai tomēr latvieti?
A: Kā lai es jums to pasaku? Bija laiki, kad mēs visi tikām audzināti tā, ka esam latvieši, vai ne? Bija laiki, kad lībiešus uzskatīja, ka tie ir tādi, nu… Visādi ir bijis! Tā kā es pati tik tiešām gribēju saglabāt tēva un vecātēva piemiņu, tad arī es esmu lībiete! Pasē man ir rakstīts - lībiete. Lai vēl saglabātu mazbērniem un mazmazbērniem, ja viņi kādreiz… Kas to zin’, kā dzīvē vēl gadās! Tāpat kā man. Un ar ko tad tie lībieši atšķiras no latviešiem? Ar to, ka viņiem tie kauli lielāki? Un, kā saka, rokas garākas? Deguns kā knābis… (Smejas).
G: Tās ir vizuālo atšķirību asociācijas, bet kā ir ar raksturu?
A: Raksturs? Nu, to jau jūs redziet no pirmajiem vārdiem... Vai tad jūs nejūtat?!
G: Varbūt jums ir vēl kādi novērojumi starp lībiešiem un latviešiem?
A: Piemēram, mūsu māja - vecais tēvs ar diviem dēliem cēla, katram uz savu pusi. Viņi savā starpā latviski nerunāja, mājās tikai lībiski. Mēs jau bijām slinkāki, saprast sapratām, bet runāt jau vairs negribējām. Fakts jau tāds, ka skolā sākām iet padomju laikā, kad pat uz latvieti skatījās kā uz mērkaķi. Jo tīrais jau bija tikai… Kas bija tīrs, kas bija ciets, un, kas bija atnācis no Krievijas. Tā jau tas bija.
G: Un ar ko jums pašai asociējas tieši Ziemeļkurzemes teritorija?
A: Tā ir visskaistākā! Viskārtīgākā. Jūra no rīta līdz vakaram šalc. Jūs jau dzirdat! Kad iet laukā, nav tāda vieta, kur jūra nešalc. Atbrauc ārzemnieki, aiziet uz kapsētu, es viņiem gribu kaut ko pastāstīt, viņi saka: “Ai, ļaujiet man paklausīties, kā jūra šalc!”. Citur tā nav!
G: Izvēlieties un aprakstiet kādu no spilgtākajām atmiņām, mīļākajām vietām vai notikumiem no bērnības kādā no Ziemeļkurzemes sētām. Tā var būt šī un tā var būt jebkura cita sēta.
A: Nesapratu.
G: Kādu no spilgtākajām jūsu atmiņām no bērnības vai pusaudžu gadiem, kas varbūt nāk atmiņā un saistītas ar šo vietu vai citām Ziemeļkurzemē.
A: Man daudz kas nāk atmiņā. Taisni precības jums interesē? Es nesapratu…
G: Nē. Spilgtākā atmiņa! Kas šajā brīdī pirmā ienāk prātā.
A: Spilgtākā atmiņa?
G: Jā.
A: Attiecībā uz lībiešiem?
G: Attiecībā uz šo sētu vai kādu citu Ziemeļkurzemes sētu.
A: Piemēram, šis te gabaliņš. Četras, piecas mājas te, kur visur dzīvoja lībieši. Vecāki sarunājās lībiski. Ja kādreiz kaut ko nesaprata, tad aptuveni jau nojauta. Bērni jau uztver visu! Un mēs tur spēlējāmies, tie paši Stalti, kuru saknes ir šeit pat Sīkragā. Līdz ar to, kā saka, mēs esam tā iegājuši, ka iebraucēji, kas te ir - tie ir iebrucēji! Bet vietējie ir vietējie. Skolā arī. Mazirbes skolā, faktiski, tur jau lībiešu bērni bija vienmēr. Krievs mums nebija neviens. Neviens! Septiņas klases pabeidzām bez neviena krieva. Tikai Dundagā parādījās krievi.
G: Un kas varbūt ir tā pati spilgtākā atmiņa, ko jūs atceraties no tā laika? Varbūt kāds notikums, kas ataust?
A: To, ka latvieši visi sabrauca šeit, muka no krieviem. Un te, uz tā lauka, izskatījās tā, kā tirgus laukumā! Visi sabrauca un gaidīja to brīdi, kad varēs tikt pāri jūrai. Un katrs cerēja - ka tik kāds uzņemtu, ka tik ar kādu varētu tikt pāri! Bet tā gaidīšana izvērtās diezgan ilga. Mums, bērniem, bija ko apkārt skriet un skatīties. Bet pieaugušajiem jau nebija viegli! Kas nu kuram bija ko ēst un dzert.
G: Un tas tepat lejā bija?
A: Nu, šite - tanī laukā! Te jau jūra mums ir ļoti tālu. Šis lauks mums kādreiz bija rudzu lauks, arī pa šito sētu, kur tagad ceļu iztaisījuši! Tur gāja taciņa un dalījās robeža uz abām pusēm. Te auga rudzi! Tagad te vairs nekas neaug.
G: Un kādas ir būtiskākās zināšanas, ko esat mantojusi no saviem senčiem?
A: Spītība!
G: Tā nākusi vairāk no tēva vai mātes puses?
A: No abām! Ja kaut ko grib panākt, tad vienalga – ies uz to, lai to panāktu. Tā ir!
G: Jūsu dzimtā valoda ir latviešu vai tomēr lībiešu?
A: Latviešu!
G: Un kādas ir jūsu sajūtas, kad kaut kur izdzirdat vai apzināti klausāties lībiešu valodu?
A: Lībiešu valoda taču ir dzirdēta visu laiku. Un kā jums? Kur jūs vispār dzīvojat?
G: Tagad vai agrāk?
A: Nu, agrāk!
G: Rojas novada Kaltenē.
A: Un kā ta Kaltenē runāja?
G: Nu, tur diezgan dažādi, jo tagad jau ir daudz ienācēju un mazāk pamatiedzīvotāju, bet agrāk runāja vairāk ventiņu izloksnē.
A: Nu… Mums dundžiņu izloksnē! Ventiņu un dundžiņu jau atšķiras.
G: Mhm.
A: Jo mums ir Dundagas izloksne! Mēs jau esam Dundagas pagastā, kur Dundagas gadatirgus un viss… Jo tanī laikā jau, tā kā mans tēvs visu laiku zvejoja, zivis vajadzēja pārdot. Vecāki arī strādājot, brauca vairāk uz Dundagas pusi tās pārdot. Mēs tos saucam par “cilvēkiem no kalna”, vai ne… Bet mēs jau bijām jūrmalnieki, kā jau zvejnieki.
G: Bet jūs jau vēl joprojām protat lībiešu valodā runāt, vai ne?
A: Nē, neprotu! Es esmu aizmirsusi… Tikai dažus vārdus… Man ir 85 gadi, ko jūs domājat, es vēl ko atceros? (Smejas).
G: Bet, ja kaut kur klausās, tad jau šo to atcerās.
A: Nu dabīg’ atceros! Valodu es uztveru jau uzreiz. Piemēram, nesajauks jau igauņu valodu ar lībiešu valodu! Nu ir, ir… Igauņiem tāds mīkstums, lībietim jau nav tik mīksts. Ir mīksts, bet ne tik mīksts..
G: Vai jūs uzturat ciešas attiecības ar lībiešu kopienu Latvijā?
A: Nē, tā es neuzturu. Kā lai to saka…
G: Ja ne tagad, tad vai esat uzturējusi ciešu saikni iepriekš?
A: Nu, ir uzturējuš’... Dabīg’, ka ir uzturējuš’… Nu, piemēram, ar tiem no Kolkas… Nu, ar tiem visiem mēs kontaktējamies. Un, kad satiekamies, mums tomēr ir kaut kas tāds kopīgs… Kā, piemēram, lielirbnieki - šīs puses jūrmalnieki, mums tomēr liekas, ka mēs esam tuvāki, nekā jūs - kaltenieši un rojenieki. Nu, šitā puse - no Ventspils līdz Kolkai - ir mūsu puse! A jūs tur - pa to pusi varat ņemties!
G: Un kādu jūs redzat lībiešu kopienu, kultūru un valodu nākotnē?
A: Es domāju, ka tā attīstīsies. Man ir prieks par Ernštreitniekiem, ka ņemās! Arī Julgī Stalte ņemās! Paskaties, tagad arī visur piedalās! Un bērni… Tomēr tās nometnes ir nozīmīgas. Un mums ir lībiešu svētki… Atbrauciet šogad uz lībiešu svētkiem un paskatieties! Tomēr ir cilvēki, kas nāk, interesējas un kam patīk. Un šeit visi salasās! Tas nav aizmirsts. Tas iet no laiku laikiem Mazirbē, nepārtraukti. Rojā jau jums tur ir modernāk, tanī pusē... Bet šeit mums ir Mazirbe, lībiešu svētki!
G: Kā jūs raksturotu lībiešu dvēseli?
A: Es nezinu, kā dvēseli var raksturot vispār. Tas viss jau ir komplekss.
G: Ja ir iespējams, raksturojiet, kas dara stipru lībiešu garu?
A: Piederība kādai tautai.
G: Tautai vai vietai?
A: I’ vietai, i’ tautai! I’ vienam, i’ otram!
G: Un kāda ir lībiešu loma visas Latvijas valsts dzīvē?
A: Ļoti maza. Cik ventspilnieki uzsāka… Tad, kad tur Geige uzsāka drusciņ… Tie jau bija pirmie! Tad Ventspilī nodibinājās grupa, tad šite dibinājās grupas! Centāmies. Bet ir jau grūti uzsākt. Ja mēs 50 gadus esam pilnīgi citā… Ar lībiešiem neesam nekad kopojušies. Mums jau nekad nav bijis tik daudz laika! Tik daudz, cik tagad noņemas, neviens nav nekad tik daudz ar visādām pētniecībām nodarbojies… Igauņi - tie vairāk nodarbojās! Tie ik pa laikam brauca pie tēva un ņēma intervijas. Pat mērīja! Degunus mērīja, rokas mērīja, pirkstus – visu ko!
G: Tas jau pavisam nopietni!
A: Tie tiešām bija profesori un zinātnieki. Igauņi ar to noņēmās. Bet ar lībiešiem pašiem jau… Vietējie vienkārši atbalsta.
G: Vai ir kāda jūsu mīļākā frāze vai dzejolis, ko jūs spējat atcerēties un varat noskaitīt?
A: Nevaru noskaitīt. Ko jūs!
G: Kaut vai nelielu kaut ko, varbūt atceraties… Būtu aizraujoši paklausīties kāda izloksne jums!
A: (Smejas). Nu, piemēram, “Juvapēva” tulkojumā nozīmē “Satiekamies”.
G: Juvapēva. Ļoti skaisti skan! Minimum Georgs, pareizi pateicu?
A: Jā!
G: Vai jūs zināt lībiešiem raksturīgos rituālus, paražas vai teikas? Vismaz kādu, ko būtu vērts noraksturot. Varbūt ko esat paši savā ģimenē novērojuši.
A: Tāda raksturīga lībiešu? Es nezinu… Ja ko taisīja, tad taisīja un uzņēmās kopā ar latviešiem. Speciāli lībieši atsevišķi nekad nav dalījušies. Jo arī ģimenes - tīras lībiešu ģimenes jau te nekad nebija. Vai nu bija latvietis un igaunis vai lībietis un igaunis, kā saka… Lielākoties, igauņi, latvieši un lībieši.
G: Pastāstiet kādus interesantus nostāstus vai leģendas saistībā ar lībiešiem, kas caurvij šo Ziemeļkurzemes lībiešu krastu?
A: Mazbānītis. (Smejas).
G: Tas jau bija reāls!
A: Reāls, jā. Tādus nostāstus es nezinu. Nemāku pateikt.
G: Varbūt pastāstiet par to mazbānīti, kas palicis atmiņā.
A: Nu, tas, ka katru svētdienas vakaru visi jaunie– i’ latvieši, i’ lībieši, citas tautības jau nebija, gājām uz staciju, kas atrodas pusceļā starp Jaunciemu un Sīkragu (pusotrs kilometrs - G. A.). Visi iekāpām vagonos, lai šeit, kur bānītim ir līkums, visi lektu laukā! Kā jau jaunībā! Dabīgi jau, ka konduktori bija pret to.
G: Es Lūžņā vēl redzēju to stacijas ēku.
A: Mazirbē arī!
G: Arī vēl saglabājusies?
A: Mums ļoti skaista stacija bija. Tas jau bija pilnīgi rituāls! Svētdienas vakarā visi sapucējās un gāja uz staciju sagaidīt vilcienu.
G: Varbūt atceraties to laiku, kad te vēl nebija lielceļš izbūvēts. Vai te arī gāja zemes ceļš gar piekrasti līdz Ventspilij?
A: Līdz Ventspilij es neatceros, bet es atceros, ka gāja tepat uz Mazirbi. Uz Ventspils pusi mēs ļoti maz braucām, jo ņemšanās visa bija gar Dundagu. Bija zemes ceļš, nevis tā kā tagad. Līdz ar to pa zemes ceļu braucām uz Dundagu. Tālāk par Dundagu jau nebraucām. Uz Ventspili vien ar mazbānīti uz slimnīcu...
G: Mhm. Es lasīju… Pats vēl nebiju aizbraucis paskatīties, bet ir tāda lībiešu upurala pie Svētupes, tieši Vidzemes pusē. Vai šeit, Ziemeļkurzemē, arī kaut kādas upuralas ir bijušas? Varbūt esat dzirdējusi?
A: Nē, te, Mazirbē, viņi vairāk pa tiem mēra akmeņiem ņemas.
G: Mazirbes pusē…
A: Jā, Mazirbes pusē... Vecais Taizels un visi tie… Sākumā te Sīkraga skolā arī bija skolotāji, kas brauca no Miķeļtorņa, lai pasniegtu.
G: Un kā jūs atceraties to laiku, kad ienāca vācieši un daudziem nācās atstāt piekrastes zonu… Vai jums arī ģimenē bija tāpat?
A: Jā! Mums ģimenē bija tā, ka tēvs bija motorists. Mums bija pašiem sava laiva un motors. Un tie, kas no Vidzemes atbrauca, sarunāja, ka tēvs dos laivu. Motoru - nē, to noglabāja. To vēlāk vācieši atrada un nozaga. Līdz ar to, kad tēvs atdeva laivu, mums bija rezervētas četras vietas, lai mēs varētu braukt uz jūru. Vēl atceros - mammas brālis… Tad vēl diezgan brīvi varēja braukt uz robežas neitrālo zonu jūrā. Stāvēja Jaunciemam pretī un gaidīja tādu brīdi, lai tiktu pāri. Mammas brālis bija viens no pirmajiem, kas arī tika uz to kuģi. Un mēs mierīgi varējām aiziet uz kāpām un skatīties. Jo tuvāk nelaida. Mēs neaizbraucām, jo mums līdz 10. oktobrim bija jāatstāj šī krastmala. Mamma bija kādreiz strādājusi te Nevejā - dabūja vienu istabu, kur mēs četras vai piecas ģimenes salmos varējām gulēt. Citi gāja mežā - jo nebija jau kur iet! Mēs uz viena zirga vedām ārā labību, jo nebija jau līdzi… Uz viena veža braucu es uz zirga, uz otra - tēva māsa. Un es tāda nogurusi saku: “Ai, man nemaz negribās uz mājām braukt!” Un taisni tajā naktī bija ielikts motors laivā, kas bija paņemts no mazās mašīnītes - un varēja braukt! Tāda maza, smuka mašīnīte stāvēja te ārā pie loga, Rožica saucās, laikam… Tās motoru ielika tanī laivā un tā mašīna te arī palika. Tad tēvs piegāja pie tās mašīnas un apskatījās: “Nezinu, ko te varētu paņemt, te nekā nav tāda”. Un paņēma tādu pulkstenīti, kaut kur te man viņš arī mētājās… Bet nevaru tagad iedomāties - kur. Kā jau mašīnām - bija tie zaļie stikli pulkstenim. Nu, tā kā atmiņas tādas. Nu, otra atmiņa ir, kad atbraucām atpakaļ – te nekā nebija! Nebija mājai ne durvis, ne logi - tikai stalažas gar sienām. Cilvēki bija tik godīgi tomēr. Jūrmalā bija sacelti bunkuri… Tur cilvēki gāja un katrs savu koku, savas durvis, savu logu mēģināja atrast… Un pamazām čubināja māju atpakaļ.
G: Mhm. Un pēc tam, kad ienāca no Krievijas, tad kā?
A: Nu, krievs nāca kā krievs! Krievi jau te faktiski nebija, tie bija tādi melnie. Zirgiem krēpes sapītas bizēs, sarkanas lentas iekšā – nu, viņi jau kā zvēri nāca… Ienāca iekšā un bakstīja visur gar logiem vai nav kaut kas noslēpts. Ja ieraudzīja gredzenu spožu kādam uz pirksta... To visu paņēma! Vecākus - tēvu ik pa brīdim kaut kur aizveda. Kur veda? Kā veda? Mēs jau neko nezinājām, no bērniem jau daudz kas tika arī slēpts.
G: Jā… Cilvēkam, kurš nezina neko daudz par lībiešiem un lībiešu vēsturi, bet ir ieinteresēts uzzināt būtiskākos vēstures pagriezienus, kas, jūsuprāt, varētu būt tāds būtiskākais, kas būtu jāzina?
A: Tas, ka tomēr pirmie, kas apdzīvoja Latviju, bija lībieši!
G: Nu ja, tas tomēr ir diezgan būtisks, vai ne?
A: Nu kā! Kāpēc tad ne latvieši? Bet tie bija lībieši, kas pirmie apdzīvoja šo zemes stūrīti.
G: Vai jums ir kāda īpaša fotogrāfija no savas ģimenes arhīva, ko varētu man parādīt?
A: Fotogrāfijas ir daudz un dažādas, bet taisni kaut kāda īpaša… Es nezinu, ko es jums varu īpašu… Pirmkārt, es nezinu arī, kur es viņas visas esmu salikusi, jo ļoti daudz man ir arī uz Olaini aizvesti albumi.
G: Varbūt varat mēģināt aprakstīt, kas uz šīm fotogrāfijām ir attēlots? Kas jums stāv acu priekšā, tagad tā domājot…
A: Nu to, ka Ulmanis bija atbraucis, kad Mazirbē atklāja… 1939. gadā laikam?
G: Jā.
A: Atklāja - kā viņu tur sauca? Lībiešu namu.
G: Tautas nams!
A: Tautas nams, jā! Taisni apmēram skolai pretī nofotografēts. Tāda bilde. Tad igauņi, piemēram, kas brauca te - Brenkopfi… Tie, kas tiešām visu laiku te tās tradīcijas uzturēja. Brauca ciemos igauņu ansambļi… Un tāda veida atmiņas.
G: Un tādas bildes jums ir tajā albumā?
A: Nu, ir un nav. Daudz kas ir atdots.
G: Liels paldies! Tie bija visi jautājumi. Bet varbūt pašās beigās gribas pašai no sevis kaut ko piebilst?
A: Ko tur vairs var piebilst. (Smejas). Laiks ir aizgājis… Žēl ir tas, ka taisni īstie - vecie lībieši - neredz to izaugsmi. To, kā tagad sāk attīstīties! Jo, piemēram, par vecotēvu pat nerunājot, bet mans tēvs pat iedomāties nevarēja, ka kādreiz mēs šitā varēsim pļāpāt un atcerēties lībiešus. To viņi pat iedomāties nedrīkstēja!
G: Tas nemaz nav bijis tik sen, ja tā paskatās.
A: Nu, ja paskatās… 60 vai 70 gadu atpakaļ.
G: Un kurš vēstures posms to ir ietekmējis visvairāk, ka tas tā ir noticis?
A: Uz labo vai uz slikto pusi?
G: Es nezinu - gan, gan! Ir jau kaut kas uz labo un ir jau kaut kas uz slikto droši vien...
A: Uz labo man patīk, ka ir vēl tādi lībiešu puiši kā Ernštreiti un Valts, un Stalti, kas nav vēl atlaidušies no tā! Piemēram, man ir vēl tāda draudzene, ko apglabāja - kas nositās ar vīru. Bērēs runāja tikai lībiski. Dziedāja dziesmas lībiski. Tāpat arī lībieši no Cerbahiem - Hilda, skolotāja no Sīkraga arī. Viņa ar ļoti skaistu balsi. Tāpat Damberga Pēteris! Man patīk, ka, piemēram, Damberga Pēterim, trešā, ceturtā paaudze… Mazmazdēls uzcēla te tagad mājiņu un atgriežas ar jaunajiem… No Ķeļķu mājām viņi. Mazbērni nāk un šite ņemās, un ar laiku viņi te būs un paliks! Jo viņiem te ir vecvectēva vieta. Jo vecvectēvs, Damberga Pēteris, ir sarakstījis visādas grāmatas par lībiešiem. Un viņi ar to lepojas! Un viss turpināsies!
G: Un kas ir tā sliktā puse?
A: Sliktā ir tā, ka te faktiski nekas nenotiek, nav nekāda ražošana. Visi vecie ir aizgājuši un nāk iekšā pilnīgi jauni - ar citu kultūru, ar citām paražām. Pat Jāņos, vai ne? Trīs, četri aiziet ar lībiešu tautastērpiem pie ugunskura… Nu, tas paliek tikai atmiņām! Kad uztaisīja pirmos lībiešu tautastērpus, mēs aizbraucām 1955. gadā uz Dziesmu svētkiem. Mēs no fotogrāfiem mieru nedabūjām! Jo greznais tautastērps ar visām ķēdēm un dzintariem - tas viss ir skaisti! Un nākotnē droši vien tas atkal atgriezīsies. Jo tas stilīgais jau aiziet…
G: Nu jā, tagad jau aktuālas ir vecās lietas jaunā formā. Bet galvenais jau to saturu neaizmirst. Mēs ar Dāvidu runājām - galvenais, lai tas neaiziet tādā komerciālā - ka ir forma bez satura.
A: Dāvids ir malacis! Dāvidam cepuri nost, ka tas turas kā vīrs un turpina.


Transkripcija: Ieva Lība Ratniece

Sīkrags, 08.07.2020.
Intervē: Georgs Avetisjans

Georgs Avetisjans: Labdien!
Lienīte Iesalniece: Labdien!
G: Kā jūs sauc?
L: Lienīte.
G: Un kā jūs uzvārdā dēvēt?
L: Iesalniece.
G: Kurā gadā esat dzimusi?
L: 1960.
G: Vai jūs uzskatāt sevi vairāk par lībieti vai tomēr latvieti?
L: Lībieti. Man arī pasē rakstīts - lībiete.
G: Un kas motivēja jūs šodien sevi uzskatīt par lībieti? Vai lepojaties, ka jūsos ir šīs lībiskās saknes?
L: Manī lībiskās saknes ir daudz vairāk nekā latviskās saknes. Ja saka, ka katram ir vismaz ceturtdaļa lībiskās saknes, tad man viņas noteikti ir vairāk kā puse! Tāpēc es esmu lībiete. Es nezinu, vai es lepojos ar to. Droši vien jau es nelepojos… Jo patiesībā es daru ļoti maz, lai saglabātu to lībisko sev apkārt.
G: Raksturojiet lūdzu, kas jums ir lībietis un ko tas jums nozīmē.
L: Lībietis - tās ir manas saknes. Tie ir cilvēki, kas savā raksturā ir skarbi, tieši un nemeklē… Nu, nav diplomāti! Viņi nekad nav pakļāvušies ne valdošajai iekārtai, ne baronam - tāpēc arī ir tā, kā ir. Tie ir cilvēki, kuri cīnās līdz galam! To es, piemēram, sapratu no sava tēva, kurš vienmēr bija ļoti tiešs un skarbs, tomēr visus darbus izdarīja līdz galam. Izdarīja kārtīgi, lai nevienam citam nav jākontrolē. Praktiski visi lībieši, kurus es zinu, ne tikai mani senči, ir skarbi. Viņiem darbi vienmēr sakrīt ar vārdiem. Par latviešiem tā diemžēl nevar teikt… Tāpēc es lepojos, ka esmu lībiete! Varētu teikt, ka es lepojos ar savām saknēm, bet ne ar to, ko es daru...
G: Sakiet, cik tālu esat izpētījusi savas saknes? Cik paaudzēs?
L: Laikam septiņās.
G: Kur jūsu dzimtai ir tie pirmsākumi?
L: Košragā.
G: Un kad šeit Dūmelē ienāca?
L: 19. gadsimta pirmajā pusē. Mans vecvectēvs ir dzimis 1836. gadā šeit, šajās mājās. Viņa tēvs ir dzimis 1811. gadā Košragā. Un tad viņš arī atnāca uz šejieni...
G: Vai šeit Dūmelē bija arī kāda cita lībiešu dzimta?
L: Toreiz, 19. gadsimtā, nē. Bet 20. gadsimtā, pēc agrārās reformas, kad visiem deva zemes - ļoti, ļoti daudziem lībiešiem no Vaides, Kolkas, Saunaga zemes piešķīra tieši šeit. Un šeit viņi uzcēla savas jaunsaimniecības.
G: Kādas, jūsuprāt, ir būtiskākās rakstura atšķirības starp lībiešiem un latviešiem?
L: To jau es pateicu - tas, ka tur savu vārdu. Vārdi sakrīt ar darbiem. Ir skarbi, ir tieši, nav diplomātiski, neglaimo. Un izdara visu līdz galam!
G: Jūsuprāt, ir kādas rakstura īpašības un pasaules uztveres, īpatnības, kas latviešos pārnākušas no lībiešiem?
L: Tiem, kas dzīvo šajā pusē un ir saskarsmē ar šiem pašiem klimatiskajiem apstākļiem un sadzīves kultūru - tur jau ir grūti atšķirt, kur ir tas latviskais un kur lībiskais. Jo viņi jau ir attīstījušies kopā. Tajos latviešos lībieši ir asimilējušies, viņi ir pazuduši, pārgājuši latviešos. Raksturā tā varētu būt noslēgtība pret svešajiem, tomēr sadzīvošana un atklātība savā starpā. To palīdzēšanu savā starpā - to es esmu arī uz savas ādas piedzīvojusi. Piemēram, manas mammas senči ienāca no Košraga 19. gadsimta sākumā. Mans tēvs arī ienāca no Košraga. Bet citas lībiešu dzimtas - pēc Otrā pasaules kara, 1945. gadā. Un šīs ļoti labās attiecības ar lībiešu kaimiņiem no Košraga viņiem saglabājās līdz pat mūža beigām! Viņš bija sarunājis, kas viņu aplasīs, kad būs jau vecs un nomirs. Viņš teica: “Tā Ausma jau nevienu vairs neaplasa, bet mani viņa aplasīs!” Viņš visu jau bija sarunājis un tā arī bija. Ausma jau vairākus gadus uz kapiem nebija gājusi, bet ar viņu viss bija sarunāts. Un, piemēram, jūs padomju laikā neesat dzīvojis, jūs neziniet, kā tas bija… Bet padomju laikā jau pie tāda parastā telefona bija grūti tikt! Laukos it sevišķi! Un atkal - bija mums telefons. Un kāpēc bija? Izrādījās, ka šis te priekšnieks bija no viņa bērnības - bērnībā viņi dzīvoja kopā. Tāpat ar to aplasītāju... Tāpat arī viņš varēja pastā sarunāt visādas lietas, jo atkal - tur strādāja lībiete no viņa bērnības... Šī kopā turēšanās viņiem tiešām bija līdz mūža galam. Kurš aizgāja pirmais, kurš pēc tam. Bet tā sava kopiena, kas viņiem bērnībā bija izveidojusies - tā turpinājās visu laiku. Tā, kāds bija tas jautājums? Es neatbildēju laikam…
G: Par uztveres īpatnībām vai rakstura īpašībām, kas pārnākušas latviešos no lībiešiem.
L: Mhm. Nu, kā es jau teicu - tā ir tā noslēgtība vairāk sevī.
G: Arī pārgājusi uz latviešiem?
L: Es domāju, ka jā.
G: Tāda kā savrupība?
L: Nē, noslēgtība tieši pret svešajiem, ne pret savējiem. Tikai pret svešajiem! Pret savējiem tā noteikti nav savrupība, jo lībieši ir vienmēr turējušies kopā - vienatnē nav iespējams to izdzīvot. Jūra ir pārāk skarba, lai tu vienatnē tiktu ar to galā. Lībiešu mājas atradās tuvu viena pie otras. Tas bija latviešiem, kuriem zeme bija liela un pietiekami, kur mājas atradās tālu viena no otras… Lībiešiem jau tā nebija - viņiem sētas bija viena pie otras. Pļavas, piemēram, bija tālāk projām un tur tika pļauts talku veidā. Un govis - viss ciems ganīja kopā. Pie latviešiem jau tā nedarīja. Katram saimniekam bija sava zeme un savas govis. Lībiešu ciemos ne. Lībieši visas govis ganīja kopā, katrs pēc savas kārtas. Bija ganu dienas, kad katrs pēc kārtas gāja un ganīja visas...
G: Vairākas ģimenes apvienojās?
L: Nu, viss ciems. Tur jau govis bija jāgana vigās. Parasti gans stāvēja uz kangara un govis vigās ēda. Gani pa dienām mainījās - katram bija, tā saucamā, ganu diena. Atkarībā no tā, cik bija govis. Piemēram, ja barā bija 20 govis, tad katra divdesmitā diena bija tava ganu diena.
G: Ar ko jums asociējas Ziemeļkurzemes teritorija?
L: Ar to, ka es šeit dzīvoju!
G: Ir varbūt kaut kādas asociācijas. Kā jūs noraksturotu to kādam, kas nav bijis šeit?
L: Nu, cik tālu mēs ņemam to Ziemeļkurzemi? Kas būs tā Ziemeļkurzeme? Ko mēs saprotam ar Ziemeļkurzemi?
G: Es nezinu. Varbūt varētu sākt no Ģipkas, Melnsila. Līdz Ventspilij kaut kur?
L: Aha. Tieši tie lībiešu ciemi, ja?
G: Nu, jā, tā kaut kur.
L: Pirmkārt, tās ir smilšainas augsnes. Augsnes ir tādas, kur ir grūti kaut ko izaudzēt. Tur ir vajadzīga liela prasme un neatlaidība, lai kaut ko izaudzētu - tā ir vigu un kangaru ainava. Tas citiem varbūt nav arī saprotams... Tātad kangari ir šīs te grēdas, pauguru grēdas un vigas ir slapjumi starp tiem. Tā ir arī skarba augu valsts, kas ir pielāgojusies šiem te apstākļiem. Priedes, kas aug uz kangariem un daudzveidīgie purvu augi, kas aug šajos purviņos. Neskaitāmas orhidejas, piemēram. Zināmā mērā tā ir arī valoda, kas saglabājusies. Šis te lībiskais dialekts, kur runā bez galotnēm… Kur prievārdus lieto ne tā, kā latviešiem tas ir pieņemts. Piemēram, prievārdus lieto aiz vārda.
G: Un kuru var uzskatīt par jūsu dzimtas māju? Tā ir šī?
L: Tā ir šī.
G: Jūs šeit esiet dzimusi un uzaugusi, vai ne?
L: Jā.
G: Lūdzu izvēlieties un aprakstiet kādu no spilgtākajām atmiņām, mīļākajām vietām vai notikumiem no bērnības, kas bijuši kādā no Ziemeļkurzemes sētām. Tā var būt šī vai kāda cita.
L: (Domā). Ienāca prātā! Autoveikals. Tātad, šeit mums ciemā nekā nav - ne skolas, ne baznīcas, ne pasta, ne veikala. Bet te vienmēr ir autoveikals braucis vest pārtiku. Toreiz viņš bija iebraucis sētā, un te bija gar visām malām garie soli salikti, kur visas ciema sievietes parasti sanāca un sēdēja - gaidīja autoveikalu.
G: Tieši šeit, šajā sētā?
L: Tieši šeit.
G: Bet toreiz nebija tāda sēta?
L: Toreiz nebija tāda sēta. Autoveikals tiešām iebrauca šeit iekšā.
G: Kurā gadā tas varēja būt?
L: Nu, kādi 60. gadi.
G: Tagad vairs nebrauc autoveikals?
L: Nē, mums te vairs nebrauc.
G: Cik cilvēku šobrīd Dūmelē dzīvo?
L: Es nezinu. Kādi 10 vai 11, varbūt vairāk.
G: Un toreiz?
L: Nu, toreiz ap 30 mājām bija. Un katrā vismaz divi dzīvoja. Kādi 50, 60 varbūt.
G: Kādas ir būtiskākās zināšanas vai vērtības, ko esat mantojusi no saviem senčiem?
L: Darbu izdarīt līdz galam! Paļauties galvenokārt uz sevi. Godīgums, atbildības izjūta.
G: Un kas ir jūsu dzimtā valoda?
L: Latviešu.
G: Sakiet, kāda sajūtas jūs pārņem, klausoties lībiešu valodu? Ja kaut kur izdzird...
L: Manējie runā!
G: Bērni?
L: Nē, es saku, ka tādas sajūtas man ir, ka – “manējie runā”.
G: Vai uzturiet ciešas attiecības ar lībiešu kopienu Latvijā?
L: Jā.
G: Un kā tas izpaužas jūsu gadījumā?
L: Tas izpaužas tā, ka es jau kopš 90. gadiem esmu Līvu savienības biedre. Darbojos Kolkas grupā - iesaistos visos pasākumos, palīdzu viņus arī organizēt. Slīteres ceļotāju dienā es darbojos kā gide - arī tad savos stāstījumos ietveru lībiešu kultūru.
G: Kādu jūs redzat lībiešu kopienu, kultūru un valodu nākotnē?
L: Grūti pateikt...
G: … no tāda šodienas skatpunkta!
L: Atkarīgs no tā, cik būs šie jaunieši, kas būs gatavi kaut ko apgūt. Mācīties no vecākiem, kas ieaudzina tajā vidē. Jo būtībā jau mainās vide un mainās cilvēki, viņu vērtības. Runājot tagad par bērniem - vērtību sistēma veidojas jau no mazotnes. Grūti pateikt, par kādu vērtību viņi uzskatīs lībiešu kultūru.
G: Manuprāt, jaunākajai paaudzei ir vērtīgi, ka tiek rīkotas lībiešu nometnes. Ja ir labs pasniedzējs, kas spēj iedvest tādu…
L: Nu, varbūt... Kaut gan maniem bērniem tā nelikās.
G: Nē?
L: Nē, jo tās ir domātas pilsētnieku izklaidei. Jo te, laukos - gan no Kolkas, gan manējie, kas bija piedalījušies - viņiem nepatika, jo viņi jutās tā kā atstumtie rīdzinieku vidē. Tas nav domāts lauku cilvēkiem - tā ir rīdzinieku vide!
G: Interesanti, ka jūs tā sakāt! Piemēram, Dāvida Ernštreita gadījumā, viņš teica, ka tas viņam ir palīdzējis un iedvesis interesi.
L: Nu jā, bet viņš jau arī ir pilsētnieks! Tā ir tāda pilsētnieciska vide - pilsētnieki atbraukuši uz laukiem izklaidēties. Dzīve pilsētā jau ir pilnīgi citāda, un bērni pilsētā tiek audzināti pilnīgi citādāk. Tie lauku bērni pieiet tur klāt, viņi jūtas ļoti apdalīti!
G: Kā jūs raksturotu lībiešu dvēseli?
L: Par to nu gan es neesmu domājusi… Nevarēšu atbildēt.
G: Kas, jūsuprāt, dara stipru lībiešu garu?
L: Pašpaļāvība. Un paļāvība uz savu dzimtu. Tā sajūta, ka dzimta aiz tevis ir tāds kā mūris. Vienmēr padomā - kas aiz tevis stāv, kas ir tavējie. Kas viņi ir bijuši, ko viņi ir pārvarējuši un spējuši izdarīt. Tad arī pašam rodas tas spēks!
G: Un ko jūs Latvijā dēvētu par izciliem dzīvojošiem un strādājošiem lībiešiem, pārlūkojot visu lībiešu kopienu šodienas skatījumā?
L: Tātad, noteikti Julgī Stalte, viņas mamma Helmī Stalte. Valts Ernštreits, Zoja Sīle. Zināmā mērā Jānis Mednis, Ieva Ernštreita.
G: Kā, jūsuprāt, lībieši dzīvo šodien, kā jūtas un kāda ir viņu ikdiena?
L: Es domāju, ka tā kā kādreiz dzīvoja - tā neviens vairs nedzīvo. Un ikdiena ir tāda pati kā jebkuram Latvijā. Tā jau būtiski ar neko neatšķiras. Varbūt tas, ka ir dziļāka pasaules izpratne, spēja sarunāties ar saviem senčiem. Ir tā dzimtas izjūta. Bet tā ikdienā jau ar neko neatšķiras no latviešiem vai pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Tiem, kas dzīvo laukos ir vienalga, vai tas ir lībietis, latvietis, ebrejs vai krievs… Tā dzīve laukos principā atšķiras no tā, kas notiek pilsētā.
G: Un kā izpaužas šī sarunāšanās ar senčiem? Vai tas ir tāds kā rituāls?
L: Nē, es neteiktu, ka tas ir rituāls. Tās ir darbības, kas regulāri atkārtojas.
G: Tā ir tā faktiskā ikdiena?
L: Tā ir ikdiena, jā. Tā ir tāda apdomāšanās, iziešana no sevis, iejušanās viņu ādā. Parunāšanās, paprasīšana.
G: Tas ir caur tādu kā meditāciju?
L: Nu, varētu to nosaukt par meditāciju...
G: Tas var notikt jebkurā brīdī? Arī strādājot?
L: Nu nē, ir tā kā drusciņ jāatslēdzas no tā, ko tu dari! Jāsakoncentrējas tomēr uz iekšu. Nevar tur darīt kaut ko citu...
G: Kāda, jūsuprāt, ir lībiešu loma visas Latvijas valsts dzīvē?
L: Es domāju, ka šobrīd nekāda. Nu, nevis nekāda, bet… Jebkuram cilvēkam jau ir kaut kāda loma. Kas tad ir valsts? Institūcija, kas pārvalda citus. Arī valstij ir jāatceras, ka ir… Kā, piemēram, Valts Ernštreits visiem atgādina - ka ir tie lībieši un ar to ir jārēķinās! Bet vai tieši pašiem lībiešiem ir kaut kāda īpaša loma? Es neteiktu.
G: Bet vai kaut kāds atbalsts nav pieaudzis? Ja salīdzina kādus gadus atpakaļ un tagad.
L: To gan es nezinu.
G: Vai jums ir mīļākā frāze vai dzejolis, ko jūs zināt noskaitīt lībiešu valodā?
L: (Runā lībiski - G. A.)
G: Un kā tas tulkotos latviešu valodā?
L: Katei bija skaists, raibs kaķis. Ķēra peles, gulēja blakus un zaga tas visu - butes un kanvas, bet visvairāk krējumiņu.
G: Kas ir autors?
L: Nezinu.
G: Tas ir tautas dzejolis?
L: Domāju, ka nē. Varbūt Staltu Kārlis, nezinu...
G: Vai jūs zināt kādus lībiešiem raksturīgos rituālus, paražas vai teikas?
L: Domāju, ka nezinu gan.
G: Varbūt varat pastāstīt kādus interesantus nostāstus vai leģendas par šo krastu?
L: Es droši vien nezinu neko vairāk, kā tikai vispār zināmās, ko teiksim Šuvcāne ir apkopojusi. Es varu pastāstīt teikas, kas attiecas uz tuvāko apkaimi, ne tik daudz ar lībiešiem, bet vispār… Te kādreiz apkārt bija ezers, mēs pašlaik esam nolaista ezera krastā. Te bija Dieviņa ezers, kas tika nolaists 1838. gadā. Teika stāsta, ka tad, kad tas ezers te vēl bijis, te dzīvojuši saimnieki, kuriem bijis gans. Gans gar krastu ir ganījis lopus. No ezera esot iznācis tāds interesants vīriņš, kā gans vēlāk sapratis - tas ir bijis pats velns! Un velns ir piedāvājis viņam brīnumu stabulīti, pēc kuras, ja viņš svilps - visiem būs jādanco. Puika tā arī ir darījis. Viņš ir svilpojis un visas govis ir dancojušas. Vienu vakaru govis danco, atnāk mājās un, protams, govīm piena nav! Jo govis jau nav paēdušas! Nākošajā dienā atkārtojas tas pats. Kā puika aiziet ganos, tā svilpo. Govis danco un vakarā piena nav. Trešajā dienā saimnieks neko nesaka, bet iet līdzi puikam skatīties - kas tad tur īsti notiek. Puika sāk svilpot, un tagad jādanco ne tikai govīm, bet arī saimnieks nevar nociesties un viņam arī ir jādanco! Danco, danco, danco. Saimniekam jānāk no tiem krūmiem ārā un jālūdzas puikam, lai tas beidz svilpot. Puika nevar pieļaut to, ka viņš kādam ir pastāstījis, ka ir tāda brīnumu stabulīte! To padzirdējis Dundagas barons, un viņš tagad liek puikam braukt uz Dundagas pili atrādīties. Saimnieks paņem puiku, paņem stabulīti, iejūdz zirgus ratos un brauc uz Dundagu. Aizbrauc līdz mājām Silgalē un apstājas. Toreiz, tajā laikā, mājas bija tikai šeit un Silgalē. Vairāk mājas 19. gadsimta sākumā te nebija. Viņš aizbrauc tur un piesien zirgus pie staba. Arī Silgalē grib parādīt, kāda tad ir tā stabulīte. Puisis sāk svilpot, zirgi sāk dancot, izrauj piesietos stabus. Silgales saimnieks danco, visi danco! Puika tikai svilpo. Neko darīt. Puikam ir jābeidz svilpot. Puika beidz svilpot, savāc zirgus un brauc uz Dundagu. Protams, Barons arī grib dzirdēt, kas tur notiek. Puika sāk svilpot un Barons arī sāk dancot! Danco, danco, ir jau pilnīgi paguris, bet jāturpina dancot. Saimnieks lūdzas, lai pārstāj, bet šis tik svilpo. Un tad viņu sola apdāvināt. Un šis piekrīt! Nu, tad viņš beigās ir bijis dikti apdāvināts, jo ir bijusi šī brīnumu stabulīte. Tad redz kā - velns ne vienmēr ir tik slikts kā to mālē...
G: Brīnišķīga teika. Laba stāstniece esat! Varbūt varat ko interesantu pastāstīt par lībiešu upuralu pie Svētupes? Vidzemes pusē.
L: Nē, nezināšu.
G: Varbūt ir kādas upuralas arī šeit Ziemeļkurzemē? Vai svētvietas, ko zināt.
L: Arī nezinu. Kaut gan… Varbūt netālu no Mazirbes, tur, kur ir tie rūnu raksti, ir tāda vieta. Varbūt, ka tur...
G: Ko interesantu un saistošu jūs varētu pastāstīt par lībiešu vēsturi cilvēkam, kas neko nezina par lībiešiem. Kas, jūsuprāt, būtu būtiskākais, kas jāzina?
L: Cilvēkam, kas neko nezin. Tas būtu tā kā kāds, kas no Marsa atbraucis? (Smejas).
G: Nē, cilvēks, kas tikai pa ausu galam ko dzirdējis...
L: Tātad, lībieši Latvijas teritorijā ir dzīvojuši pirms šeit ienāca Baltu ciltis. Lībieši pieder pie Baltijas somu ciltīm. Apdzīvotā teritorija bija gan te piekraste, gan Gaujas krasti un Daugavas krasti. Robeža Kurzemē ir aptuveni tur, kur Abavas upe - tur, kur Abava ietek Ventā, uz šo pusi. Šeit to lībisko ietekmi vēl var just valodā un dažādos vietvārdos, kas ir saglabājušies. Principā visi vietvārdi, kas beidzas ar -iži nāk no lībiešu valodas. Piemēram, Vainiži, Kuiviži, Ēvaži. Šeit, Ziemeļkurzemes piekrastē, lībieši dzīvoja salīdzinoši ilgāk nekā Daugavas vai Gaujas lībieši. Bet arī šeit pēc savas runas un dialekta lībiešus var iedalīt divās grupās. Ir Rietumu lībieši un Austrumu lībieši. Mēs šeit, esam Austrumu lībieši un Irbes upei otrā pusē ir Rietumu lībieši. Atšķīrās arī tāpēc, ka bija divi baroni. Tie, kas bija šajā pusē - tie bija Ostenzakeni. Popes baronam bija tie, kas dzīvoja otrā pusē - tā viņu valoda drusciņ atšķīrās. Valoda, kas tika attīstīta tālāk, bija tieši šī - no Austrumu puses. Latviešu valodā ir vārdi, kas radušies lībiešu ietekmē. Piemēram, laulāt nāk no lībiešu vārda. Puika, vajadzēt, vēl, lestes un daudzi citi… Valodā visu laiku ir tā ietekme, ko jūt šeit. Piemēram, ja latvietis saka - “novākt traukus”, tad mēs sakām - “vāc traukus nost”. Tātad, lībiešu valodā tas priedēklis nāk vārdam pēc tam. Lībieši, tāpat kā latvieši un citas tautības, bija daudzus gadus pakļauti vāciešiem. Kad dzimtbūšana tika likvidēta, lībiešiem, tāpat kā visiem citiem, bija zināmas naudas summas jāmaksā baronam, lai izpirktu savas mājas. Tikai atšķirība, ka latviešu arāji dzīvoja tur, kur bija salīdzinoši auglīgas zemes. Tur, kur bija vieglāk izaudzēt labību, lopus, pārdot sviestu, gaļu un visu kaut ko citu. Lībiešiem galvenā barotāja bija jūra. Un jūrā viņi varēja iet tikai vasarā! Ziemā jūra bija aizsalusi. Zeme bija smilšaina, tur ļoti maz kas izauga, ražas bija sliktas. Ganības arī bija sliktas, jo lopi bija jāgana vigās - zāle nebija lekna, līdz ar to govīm bija maz piena. Ļoti maz, kas tur palika pāri! Tās iespējas naudu dabūt bija niecīgas. Barons lika rentes maksu tādu pašu kā latviešiem, kuriem bija daudz auglīgākas augsnes. Citreiz pat lielāku. Līdz ar to 1859. gadā lībieši sacēlās, un bija dumpis. Pēc tam lībiešus izlika no mājām. Tas bija ļoti liels trieciens, pēc kura arī sākās šī asimilācija. Lībiešu mājās un lībiešu ciemos ielika latviešus un principā lībieši tika izspiesti. Sākās asimilācija. Tur tad viss sajaucās - dažu paaudžu laikā notika šī asimilācija. Kā man tēvs stāstīja (viņš ir dzimis 1922. gadā, savā ģimenē viens no vecākajiem bērniem), tad, kad viņš bērnībā ir dzīvojis pie saviem vecvecākiem, mājās ir runāts tikai lībiski. Latviski viņš bijis spiests iemācīties runāt tad, kad viņam bija jāsāk iet skolā, jo lībiešu skolas nebija. Viņa jaunākās māsas lībiešu valodu nebija iemācījušās, jo 30. gadu sākumā viņi pārcēlās uz jaunu māju, un tur jau visas sarunas mājās notika latviešu valodā. Ja tēvam dzimtā valoda bija lībiešu valoda, tad to vairs nevarēja teikt par viņa māsām. Un tas ir ļoti daudzās ģimenēs! Lībiešu bērni, kas bija dzimuši 20. gadu sākumā, valodu zināja. Bet tie, kas bija jaunāki - 30. gados dzimušie - tie atcerās tikai to, kā viņu vecāki runājuši. Un tad, kad viņi nav gribējuši, lai viņu bērni saprot, tad viņi ir sarunājušies savā starpā lībiski...
G: Kā slepenajā valodā.
L: Jā, kā slepenajā valodā. Praktiski tie, kas ir dzimuši 20. gados, tie vairs starp dzīvajiem nav. Un tie, kas jau 30. gados dzimuši, ar kuriem esmu runājusi, tie visi tikai dažus vārdus zin’ pateikt, jo tā praktiski bijusi viņiem tāda slepenā valoda. Toreiz skolās lībiešu valodu pasniedza Mārtiņš Lepste. Viņš ar zirgu brauca no viena ciema uz otru un mācīja bērniem lībiešu valodu. Mans tēvs tajās stundās nepiedalījās, jo viņš to uzskatīja kā tādu nosodījumu - latviešu bērni var iet mājās, bet lībiešu bērniem vēl pēc stundām ir jāsēž un jāmācās valoda. To viņš nedarīja. Viņš teica, ka tie, kas turpat internātā dzīvoja, varēja sēdēt un mācīties, jo tāpat nebija, ko citu darīt. Un teica: “Man vēl bija jāiet 3 km uz mājām!” Tā kā nē, tur viņš nebija gājis. Tad viņš vēl atcerējās kā somi un igauņi sūtīja jauniešiem dažādas dāvanas Ziemassvētkos. Somi esot maksājuši jauniešiem stipendijas. Arī mācītājs, kas bijis Valga mājā, viņam jau kopš bērnības bijis pazīstams. Toreiz viņš aizgāja mācīties uz Somiju, un bija domāts, ka viņš nāks atpakaļ uz piekrasti, bet tā arī atpakaļ viņš neatnāca...
G: Ļoti bagātīgi. Vai jums ir kāda īpaša fotogrāfija no ģimenes arhīva?
L: Nē, nē, nav.
G: Nav nekas saglabājies?
L: Nu, no tādiem ļoti, ļoti seniem laikiem tiešām nav.
G: Es domāju tādu no jūsu bērnības ar saviem vecvecākiem. Jebkāda.
L: Nu, es varu atnest bilžu lādīti...
G: Skaisti, ka viss ir vienā vietā.
L: Nezinu, kas te ir. Tas nebūs lībietis… Tā - manas mammas māsa un viņas vīrs - lībietis, mana mamma, otra mammas māsa. Tās ir manas mammas kāzas otrā pusē mājai vēl.
G: Šeit pat?
L: Šeit pat, jā. Ar visu pūtēju orķestri. Re kur, tās ir šīs mammas māsas kāzas.
G: Es varu jūs tā nofotogrāfēt, kā jūs tur sēžat.
L: Jā.
G: Nē, sēžat, sēžat kā jūs tur…
(Pauze.)
L: Te ir mans tēvs, mamma un mani brāļi… Te ir dažas bildes no kāzām, bet tie jau ir 60. gadi. Te vienmēr tās kāzas ir bijušas lustīgas, tā sauktās zemnieku kāzas!
G: Diezgan daudz jums ir tā arhīva.
L: Tādas ļoti senas bildes man. Te ir bēres… Tie ir kapi, kādu kilometru uz to pusi.
G: Dūmelē pašiem savi kapi?
L: Jā, pašiem savi kapi kopš 1926. gada.
G: Braukājot pa ciemiem, nācās secināt, ka tikai Saunagā neesot kapi, bet visos citos ciemos ir.
L: Jā. Ir tie apvienotie kapi - Saunags, Pitrags, Košrags.
G: Nē, Pitragam it kā savi bija.
L: Nē, Pitrags, Košrags, Saunrags - tiem visiem vieni kapi. Uz Košraga pusi ir Košraga gals, tad nāk Pitrags pa vidam un Saunags tajā galā.
G: Tur it kā bija rakstīts, ka tieši Pitraga kapi.
L: Vienkārši tāpēc, ka viņi atrodas Pitragam tuvāk.
G: Šeit jau arī ļoti daudz dzimtas iekšā. Te ir gandrīz visi radi.
L: Jā. Un pie kā jūs esat bijis vēl? No Kolkas uz šejieni uzreiz braucāt?
G: Nē, te pie jums ir pēdējais punkts. Es jau aizbraucu līdz Ovīšiem, jau vairāk kā nedēļu ar riteni...
L: No kuras puses tad jūs iebraucāt?
G: No Melnsila puses.
L: Tad tajā Pitragā, Saunagā - tur jūs visur jau bijāt, ja?
G: Jā. Tagad pie jums. Vēl es biju pie Baibas Šuvcānes Kolkā. Pie viņas es jau otro reizi. Pie Šuvcānes es biju vienkārši, tā ar mašīnu, neformālāku interviju ierakstīju. Bet otrajā reizē jau tā konkrētāk.
L: … Šīs ir mana vectēva bēres! Šie ir tie Pitraga kapi.
G: Šie? Es nesen satiku fotogrāfu Anriju Požarski, viņam tagad tieši ir izstāde Līvu tautas namā Mazirbē. Viņš man stāstīja, ka Pitragā esot tur no enkuriem tāds veidojums. Bet es tur aizbraucu un neko neredzēju...
L: Kādi enkuri?
G: Es nezinu, viņš man kaut ko stāstīja par tādiem enkuriem. Bet varbūt es kaut ko nepareizi sapratu.
L: Nezinu. Pirmā dzirdēšana par tādiem enkuriem... Te ir mans vectēvs. Tas ir tas Košraga vectēvs. Vecmamma - šie ir tie raksturīgie lībiešu vaibsti - tas apaļais ar vaigu kauliem.
G: Arī jūsu meitai ir.
L: Jā, visiem ir... Uz Pitraga upes kādreiz ir bijušas ūdens dzirnavas. Bet īpašu peļņu tās neesot nesušas, jo labības īpaši nav bijis. Kā tēvs stāstīja, viņš ir apdrošinājis un nodedzinājis. Palikuši tur šitādi balsti.
G: Lieliski, ka ir tādas ikdienišķas bildes. Droši vien kāds ģimenē ir staigājis apkārt un fotogrāfējis, eksperimentējis, tā izskatās.
L: Te ir jumta puķu dārziņš, kas te kādreiz ir bijis. Tā esmu es, bet te brālis skalda malku.
G: Un kur brālis ir šobrīd?
L: Miris.
G: Vieglas smiltis… Jūs zināt, kas bildējis?
L: Mans otrs brālis.
G: Viņam te droši vien bija iekārtota arī darba istaba?
L: Oi, nu to es pati arī daudz kādreiz esmu darījusi. Bildes taisījusi.
G: Varbūt jūs varat parādīt kādu, ko pati esat bildējusi?
L: Es domāju, ka diez vai te būs. Ā, te ir mana vectēva bēres. Toreiz vienmēr uz bērēm taisīja tos goda vārtus. Te ir krusts un karogi. Tas ir 1961. gads. Šeit mums nebija dūmnamiņi tā, kā pie jūras tām laivām. Mums dūmnamiņi bija šitādi, vienkārši tādas būdas. Te jūra ir tālu.
G: Vai no Dūmeles arī kāds nodarbojās ar zvejniecību?
L: No šejienes nebrauca, te jūra ir tālu...
G: Bet zeme jums šeit ir auglīgāka?
L: Ir, bet nu tomēr daudz mazauglīgāka nekā tā ir Vīdalē virs Zilajiem kalniem. Šajā ieplakā, no Zilajiem kalniem uz leju - tās zemes tomēr ir smilšainākas. (Turpina rādīt un komentēt bildes - G. A.)
G: Tagad, skatoties bildes, vai ir vēl kāda fotogrāfija, kas tāda īpaša jums pašai liekas? Kuru vairāk gribas akcentēt.
L: Nezinu… Varbūt tur, kur bija tādas aitiņas un vistiņas... Re, kur ir aitiņas!
G: Šī jums mīļa?
L: Tur ar tām aitiņām vienmēr bija stāsts - kad aitiņām piedzima jēriņi, jau no mazām dieniņām es tos jēriņus centos iebarot. Viņi bija ar tādām redelītēm priekšā. Lielās aitas nekad netika ārā, bet mazie jēriņi varēja izlīst. Un tā es viņus izbaroju. Viņi nāca man dārzā un sētā līdzi. Tā es viņus tur katru dienu apčubināju un baroju.


Transkripcija: Ieva Lība Ratniece


Dūmele, 10.07.2020.
Intervē: Georgs Avetisjans