Izredzētie
Ieva Balode

Katrā sabiedrības veidotā struktūrā pastāv zināmi nosacījumi, lai tā spētu pastāvēt un līdzās pastāvēt ikvienam. Šie nosacījumi veidoti, balstoties uz pētījumiem par sabiedrības bioloģiskajām, sociālajām un psiholoģiskajām vajadzībām, kuras vairumam ir ļoti līdzīgas, no kā arī iespējams izsecināt dažas tēzes par sabiedrības normām.

Diemžēl šādas sabiedrības struktūras neparedz vietu izņēmumiem — tiem indivīdiem, kuru vajadzības atšķiras un līdz galam neiekļaujas vispārpieņemtajās normās. Kapitālistiskajā sistēmā individuālā brīvība ir paredzēta tikai tiem, kas spēj sniegt augstākās intelektuālās, ekonomiskās vai fizioloģiskās spējas (skaistums, spēks, pievilcība utt.), taču pastāv kāda sabiedrības daļa, kas nespēj līdz galam sniegt šādas “pārākuma” spējas savas mentālās veselības dēļ. Tie ir cilvēki ar bipolāriem, šizofrēnijas un citiem mentāliem traucējumiem. Šo cilvēku dziļākā vēlme ir iekļauties un justies novērtētiem, taču nereti viņiem tāda iespēja tiek liegta, pat ja viņu mentālais stāvoklis nav sabiedrību apdraudošs.

Šī projekta laikā satiku vairākus šādus cilvēkus, kas bija ļoti patiesi, izteikti sensitīvi un draudzēties griboši, kuri atklāja man savas dzīves traģēdiju, ar kuru viņi spējuši sadzīvot un līdzās pastāvēt veselākiem sabiedrības locekļiem. Viņi bieži ir ārkārtīgi vientuļi, līdz galam nesaprasti un ārkārtīgi jūtīgi cilvēki, kas pasauli izjūt citādāk, smalkāk nekā mēs, kas ir iemācījušies pielāgoties vispārpieņemtajām sabiedrības normām.

Lai gan viņiem pašiem nereti šķiet, ka viņi ir nolādēti, es viņus saucu par izredzētajiem, jo, iespējams, kultūra, kurā mēs dzīvojam nav gatava pieņemt šos citādos, kas pasauli jūt un redz atšķirīgi, jo slimība, no kuras viņi ciešs, joprojām nav zinātniski izpētīta un saprasta.

Šie ir tikai daži manis izgaismotie stāsti no satikšanās reizēm.

T. vēlajos tīņu gados tika noteikta diagnoze — šizofrēnija. Panikas lēkmes, trauksme, depresijas uzplaiksnījumi, bezmiegs un tam sekojošie afekta stāvokļi bija viņas ikdiena daudzu gadu garumā. Nezinot, kā citādi tikt galā ar šiem simptomiem, viņa stresu centās pārvarēt, griežot sev rokas un vairākkārt mēģinot izdarīt pašnāvību.

Tagad viņa ir precējusies trīs bērnu māte un tikai nesen uzzināja, ka viņai visus šos gadus ir bijusi neārstēta laima slimība, kas kopā ar citām komplikācijām ir radījusi šizofrēnijai līdzīgus simptomus. Tagad T. ar psihoterapijas palīdzību ir atklājusi jaunus, veselīgus veidus, kā pārvarēt slimības izraisītās trauksmes.

“Šķiet, Hermanim Hesem bija tāda brīnišķīga doma: vājprātīgais no ģēnija atšķiras ļoti maz un tikai ar vienu lietu— abi spēj lidot plašos ideju augstumos, taču ārprātīgajiem, atšķirībā no ģēnijiem, nav stūres, kas palīdzētu viņiem virzīties uz pareizo pusi. Taču tagad es zinu, ka ne vienmēr ir vajadzīgs stūres rats, jo virzība uz priekšu var notikt arī citādāk.”

P. jau gadu palīdz Krimuldas baznīcas mācītājam un baznīcas kopienai dzīvojot un uzturoties tajā vairākas dienas nedēļā. Savulaik viņš pabeidza amatniecības vidusskolu, kādreiz viņam patika fotografēt.

“Šeit es atrodu mieru. Mācītājs man iemācīja tādu vārdu makários, kas grieķu valodā nozīmē “svētlaimīgs”. Kad esmu šeit vai kad ejam pirtī, es jūtu šo makários. Klusumā ir miers un kopā būšanā ir miers.
Cilvēkam ir jābūt kopā ar citiem cilvēkiem.”

Rihards nodarbojās ar skeitbordu un snovbordu, mācījās Tallinas Universitātes Baltijas Filmu un Mediju Augstskolā, kur paguva uztaisīt pāris dokumentālās filmas, kas tika rādītas daudzviet Latvijā. Studiju gados šis tas nogāja greizi, pamēģinot dažas psihedēliskās vielas.

Tagad viņš jau gadu nav bijis slimnīcā, dzīvo Āgenskalnā un gandrīz katru dienu iet pastaigā gar Māras dīķi. Tur ir krēsls, kurā iegrebts viņa vārds, ko viņš iegreba kopā ar draugu pēc kādas trakas nakts. Tagad viņš to dēvē par savu krēslu, savu miera vietu, lai gan nakts, kad tas tika iegrebts, bija trauksmaina.

“Par to iegrebto vārdu man nepatīk runāt, tās ir sliktas atmiņas.”
“Mans prāts ir kā miris koks — domas kā zari atzarojas, tiecoties pēc gaismas, pēc plašuma, taču koks ir izžuvis, sauss, gluži kā prāts, kam ir savas robežas un kas mani iegrožo.”

Z. ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Viņu vienmēr ir interesējusi glezniecība, līnija un krāsa. Caur to viņa jūt arī pasauli un iepazīst savu prātu.

“Prāts ir kā vējš un ūdens. Es caur līnijām sekoju līdzi un vēroju savus prāta paternus. Visi procesi ir viļņveida. Nekas šajā pasaulē nav statisks. Viss ir viļņi un vibrācijas. Arī komunikācijā ar cilvēkiem es meklēju viļņveida saplūšanu. Bieži cilvēki tam nav gatavi.”

Studējot Mākslas akadēmijā, Z. piemeklēja pirmā psihoze, pēc kuras bija jāmeklē medicīniskā palīdzība.

Paldies projekta dalībniekiem par iesaistīšanos un atklātību, kā arī biedrībai "Gaismas Stars", Krimuldas baznīcas mācītājam, "Gaismas Stara" pedagogam Valtam Kampiņam un psihologam Raitim Eglītim par konsultācijām.

Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu. 

iepriekšējais projekts nākamais projekts