Atstatuvums
Katrā sabiedrības veidotā struktūrā pastāv zināmi nosacījumi, lai tā spētu pastāvēt un līdzās pastāvēt ikvienam. Šie nosacījumi veidoti, balstoties uz pētījumiem par sabiedrības bioloģiskajām, sociālajām un psiholoģiskajām vajadzībām, kuras vairumam ir ļoti līdzīgas, no kā arī iespējams izsecināt dažas tēzes par sabiedrības normām.
Diemžēl šādas sabiedrības struktūras neparedz vietu izņēmumiem — tiem indivīdiem, kuru vajadzības atšķiras un līdz galam neiekļaujas vispārpieņemtajās normās. Kapitālistiskajā sistēmā individuālā brīvība ir paredzēta tikai tiem, kas spēj sniegt augstākās intelektuālās, ekonomiskās vai fizioloģiskās spējas (skaistums, spēks, pievilcība utt.), taču pastāv kāda sabiedrības daļa, kas nespēj līdz galam sniegt šādas “pārākuma” spējas savas mentālās veselības dēļ. Tie ir cilvēki ar bipolāriem, šizofrēnijas un citiem mentāliem traucējumiem. Šo cilvēku dziļākā vēlme ir iekļauties un justies novērtētiem, taču nereti viņiem tāda iespēja tiek liegta, pat ja viņu mentālais stāvoklis nav sabiedrību apdraudošs.
Šī projekta laikā satiku vairākus šādus cilvēkus, kas bija ļoti patiesi, izteikti sensitīvi un draudzēties griboši, kuri atklāja man savas dzīves traģēdiju, ar kuru viņi spējuši sadzīvot un līdzās pastāvēt veselākiem sabiedrības locekļiem. Viņi bieži ir ārkārtīgi vientuļi, līdz galam nesaprasti un ārkārtīgi jūtīgi cilvēki, kas pasauli izjūt citādāk, smalkāk nekā mēs, kas ir iemācījušies pielāgoties vispārpieņemtajām sabiedrības normām.
Lai gan viņiem pašiem nereti šķiet, ka viņi ir nolādēti, es viņus saucu par izredzētajiem, jo, iespējams, kultūra, kurā mēs dzīvojam nav gatava pieņemt šos citādos, kas pasauli jūt un redz atšķirīgi, jo slimība, no kuras viņi ciešs, joprojām nav zinātniski izpētīta un saprasta.
Šie ir tikai daži manis izgaismotie stāsti no satikšanās reizēm.
T. vēlajos tīņu gados tika noteikta diagnoze — šizofrēnija. Panikas lēkmes, trauksme, depresijas uzplaiksnījumi, bezmiegs un tam sekojošie afekta stāvokļi bija viņas ikdiena daudzu gadu garumā. Nezinot, kā citādi tikt galā ar šiem simptomiem, viņa stresu centās pārvarēt, griežot sev rokas un vairākkārt mēģinot izdarīt pašnāvību.
Tagad viņa ir precējusies trīs bērnu māte un tikai nesen uzzināja, ka viņai visus šos gadus ir bijusi neārstēta laima slimība, kas kopā ar citām komplikācijām ir radījusi šizofrēnijai līdzīgus simptomus. Tagad T. ar psihoterapijas palīdzību ir atklājusi jaunus, veselīgus veidus, kā pārvarēt slimības izraisītās trauksmes.
P. jau gadu palīdz Krimuldas baznīcas mācītājam un baznīcas kopienai dzīvojot un uzturoties tajā vairākas dienas nedēļā. Savulaik viņš pabeidza amatniecības vidusskolu, kādreiz viņam patika fotografēt.
Rihards nodarbojās ar skeitbordu un snovbordu, mācījās Tallinas Universitātes Baltijas Filmu un Mediju Augstskolā, kur paguva uztaisīt pāris dokumentālās filmas, kas tika rādītas daudzviet Latvijā. Studiju gados šis tas nogāja greizi, pamēģinot dažas psihedēliskās vielas.
Tagad viņš jau gadu nav bijis slimnīcā, dzīvo Āgenskalnā un gandrīz katru dienu iet pastaigā gar Māras dīķi. Tur ir krēsls, kurā iegrebts viņa vārds, ko viņš iegreba kopā ar draugu pēc kādas trakas nakts. Tagad viņš to dēvē par savu krēslu, savu miera vietu, lai gan nakts, kad tas tika iegrebts, bija trauksmaina.
N. strādā par programmētāju. Daži, iepazīstoties ar viņu, uzskata viņu par slēpto ģēniju, viņš pats gan to noliedz. Viņu interesē izzināt un saprast lietu kopsakarības, taču reizēm šīs kopsakarības kļūst pārāk satraucošas.
Z. ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Viņu vienmēr ir interesējusi glezniecība, līnija un krāsa. Caur to viņa jūt arī pasauli un iepazīst savu prātu.
Studējot Mākslas akadēmijā, Z. piemeklēja pirmā psihoze, pēc kuras bija jāmeklē medicīniskā palīdzība.
Paldies projekta dalībniekiem par iesaistīšanos un atklātību, kā arī biedrībai "Gaismas Stars", Krimuldas baznīcas mācītājam, "Gaismas Stara" pedagogam Valtam Kampiņam un psihologam Raitim Eglītim par konsultācijām.
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.