Atstatuvums
31. jūlijs, 2020. Iebraucot Lucavsalā no Mūkusalas apļa, gaiss mainās jau pēc pāris minūtēm. Nonāku pavisam citā smaržu un skaņu pasaulē. Tikko pļautas zāles smarža, garām aizbrauc auto ar kūtsmēsliem piekrautu piekabi. Puķu aromāts, kāds dedzina zarus. Uz ceļa izbērti āboli, kas tur trūd un skābeni ož. Kāds grilē gaļu. Vienīgais, kas atgādina, ka esi pilsētā, ir nemitīgi auto trokšņi fonā, taču, ejot dziļāk salas iekšienē, arī tie noklust. Parādās trimmeru un zāles pļāvēju rūkoņa, āmuru klaudzieni, kukaiņu dūkoņa un putnu balsis.
Pirmo reizi Lucavsalā ierados pirms 5 gadiem, bija auksts ziemas vakars, un tā šķita degradēta teritorija. Tagad, pēc daudziem apciemojumiem, tā atklājas pavisam citā veidolā. Pilsētas un varas iestāžu piemirsta vieta, kuras nozīme tiek aktualizēta līdz ar pārdošanas plāniem. To, kāda Lucavsala ir šobrīd, veido cilvēki, kas tur uzturas. Gandrīz viss, kas notiek Lucavsalā, varētu tikt raksturots kā pašiniciatīva un pašdarbība.
Lucavsalu caurvij šauri ceļi jeb līnijas un šķērslīnijas. Daļa teritoriju ir norobežotas ar zemām sētiņām, nepārredzamiem žogiem un vārtiem, no kuriem daži ir slēdzami. Lielākā daļa dārza būdiņu, sētu un sirsniņmājiņu ir pašu taisītas.
9. augusts, 2020. Braucot uz Lucavsalu, vairs neplānoju iepriekš norunātas tikšanās, jo citādi tās rezultējas ar svaigi nopļautiem zālieniem un sapucētiem cilvēkiem dārzā. Nevēlos sakoptāko dārzu kolekciju, tādēļ turpmāk uzrunāju nejauši sastaptus cilvēkus. Vairums iedzīvotāju, ar kuriem izveidojas saruna, cienā ar ko dārzā izaudzētu.
Svetlana, piemēram, pacienā ar gurķīti un izrauj bunti ar burkāniem, Maija iedāvina spainīti ērkšķogu, Laura — pašu dārzā augušu persiku. Šāda viesmīlība šķiet negaidīta vietā, kur katrs savu zemes pleķīti apjozis ar žogu. Vairākkārt novēroju, ka pirmais darbs, kam ķeras klāt dārziņu kopēji, ir ābolu lasīšana. Ja tos nenolasa laikus, augsne kļūstot skāba un zāles vietā sāk augt sūnas.
Pie Ulda stāvot arī citu mazdārziņu atslēgas – tās kaimiņi uzticot Uldim. Viņš sirsnīgi smejot uzskaita, ka veselas piecas viņa gādībā. Viņš izdarot dienas darbiņus, kuru dēļ kaimiņiem nav gluži vērts skriet katru dienu uz Lucavsalu.
Kas īpašs 17 gadu laikā noticis Lucavsalā? “Plūdi,” uzreiz atbild Uldis, “piektajā gadā bija tādi plūdi! Applūda māja, ūdens līmenim sasniedzot pat 30 centimetru augstu slieksni.” Bet, neskatoties uz plūdiem, kas ik pa laikam piemeklē, Lucavsalā esot labi. “Svaigs gaiss, labi kaimiņi,” saka Uldis. Te arī dzīvos – Uldis ir uz palikšanu. “Es ar zemi ņemos. Žēl tikai, ka pagrabu nevar uztaisīt. It kā jau neapplūst vienmēr līdz šejienei, bet līdz ceļam gan,” apzinoties risku, Uldis skumīgi piezīmē.
Ceļa otrā pusē divas kaimiņienes krāmē ķerrā malku un ved to uz dārzu. Kopienas sajūta veidojas kaimiņu un draugu dēļ, kas apkārt. Tie, kas nonākuši Lucavsalā, aicina savus draugus pievienoties. Tie, kas dzīvo Kazas sēklī, uzskata šādi:
Anna Andersone (NIRVANA festivāla rīkotāja)
8. septembris, 2020. Vakars, krēsla. Ar Emīlu sarunājam tikties Maģiskajā Dārzā, kur šogad notika festivāls NIRVANA. Pie festivāla iekārtošanas darbiem strādāja arī Emīls. Viņš stāsta par plāniem būvēt māju uz riteņiem:
Emīls stāsta par dārziņa uzturēšanu kā par transformatīvu pieredzi. Pieredzi, kas līdz ar “veselīgo” draugu iegūšanu (tādu, kas neko nelieto, nodarbojas ar jogu, meditāciju, masāžām vai dziedāšanu), Emīlu izmainījusi. “Un tad dārziņš, tas dārzs nomierina.” Emīls aktīvi sāka iesaistīties arī Lucavsalas aizstāvības pasākumos, kad Rīgas dome izsludināja Lucavsalas izsoli.
Tajā laikā dzima Emīla Zaķmena tēls — 21. gs. varonis, kas iesaistās vides, veselības un dzīvnieku aizsardzības kampaņās. Kā Emīls pats saka: “Vajadzēja iznest spēku uz āru.” Sākotnēji tas bijis paštaisīts zaķa kostīms, nu jau cepure ar zaķa ausīm, kuras dizains uzlabots gadu gaitā.
11. septembris, 2020. Vakarpuse. Braucu ar riteni uz Lucavslau. Kavēju. Arī Rasma kavē. Viņa nākusi tālu ceļu, lai satiktos. Runājamies, ejot uz Rasmas dārziņu. Rasma Lucavsalā ir jau no četru gadu vecuma, kad 1940. gadu beigās viņas māte sāka te iekopt zemes pleķīti. Rasma stāsta, ka pazīst visus sevis pārraudzītajā Lucavsalas teritorijā. Un šeit visi zina Rasmu. Viņa esot vienīgā, kas ir starp pilsētas pārvaldi un Lucavsalu, viņai ir teikšana.
Lucavsalā nomas līgumi tiek noslēgti uz vienu gadu. Rasma uzskata, ka tas vieš kārtību un ļauj paturēt labos īrniekus, kas kopj dārziņus un var nomaksāt īri, savukārt īrnieki ar nenopietniem nolūkiem atsijājas. Šķiet, ka gada nomas sistēma arī raksturo ikdienas dzīvi Lucavsalā — tā ir nenoteikta, pagaidu un sezonāla. Kādu brīdi ejam klusējot. Pēc mirkļa Rasma saka: “Ja jūs tiekaties ar mani, tad visi būs ar mieru (fotografēties — aut.), man pretī nerunās, ja vajadzīgs, tad vajadzīgs. Tā tas ir. ”
Lucavsalas nākotne ir neskaidra, zeme ir nenoteiktā statusā. Tā ir pagaidu oāze tiem, kas tur apmetušies. Taču tās likteņa lemšanā ir iesaistītas vairākas puses. Šai vietai ir sava vēsture un, pat ja tajā nav kultūrvēsturisku pieminekļu, tai pašai par sevi ir kultūrvēsturiska nozīme. Tā ir autonoma Rīgas daļa, kur norit dzīve, kas lielā mērā ir tieši tāda pati kā pirms vairākām desmitgadēm. Savrupa, pašpietiekama, noslēgta nejaušam vai pēkšņam iebraucējam, taču rosīga un atsaucīga.
Tie, kas šeit mitinās, pārzina teritorijas ierobežojumus. Kāds pielāgojas un veido jaunus risinājumus, kamēr cits tos apiet, lai izdzīvotu. Nenoteiktība nemazina cilvēku entuziasmu savu teritoriju labiekārtot un apdzīvot atbilstoši savām vajadzībām. Nenoteiktība veicina radošumu, bet radošums — zināmu iesakņošanos un piederības sajūtu vietai, ko pats esi radījis.
12. septembris, 2020. Sestdiena. Braucam uz Lucavsalu kopā ar filmētāju Rolandu. Viņam tā ir pirmā reize Lucavsalā. Viņa sieva uztraucās, vai turp doties maz ir droši. Vispirms braucam uz Kazas sēkli tikties ar Uldi. Pusceļā apstājamies. Vieta, kur pirms 10 dienām fotografēju “džungļus”, ir izcirsta, un notiek ceļa būvniecība. Šī ir neapdzīvotā Lucavsalas daļa, un nevienam savs dārziņš tamdēļ nav jāpamet.
Līdz Kazas sēkļa 1. šķērslīnijai brauciens ir lēns. Ceļš lielām bedrēm, kuras mēģināts aizlāpīt ar visu iespējamo — šīferi, ķieģeļiem, būvgružiem, nezālēm, pat āboliem. Jaunā likumdošana neparedz patvaļīgu ceļu “remontu”. Reizēm pašvaldības policija ierodas apturēt ceļa labotājus.
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.