Fotogrāfijas projektā “Atstatuvums” aicināju piedalīties sešus Latvijā labi pazīstamus māksliniekus — Andreju Strokinu, Ievu Balodi, Kristīni Madjari, Ivetu Gabaliņu, Georgu Avetisjanu un Reini Hofmani.

Veidojot izstādes “Atstatuvums” konceptu un mākslas darbu virtuālās eksponēšanas telpu, manas radošās darbības virzītājspēka pamatā ir pārliecība, ka mēs, visi cilvēki, savā būtībā esam vienlīdzīgi. Mēs ikviens vēlamies būt mīlēts, atzīts un uztverts kā vērtīgs. Nevis ārējo parametru vai materiālo sasniegumu skalā, bet gan prāta un sirds līmenī.

Un māksla ir viens no precīzākajiem, efektīvākajiem un arī efektīgākajiem veidiem, kā cilvēkam ar cilvēku runāt par cilvēku. Savā būtībā — par sevi pašu un pasauli, kādā dzīvojam un kādā vēlamies dzīvot.

Latvijā ir salīdzinoši maz mākslas projektu, kas pievēršas sociālām tēmām cilvēciskā līmenī. Pietrūkst notikumu, kuros tiek atspoguļota ne tikai aktuālā problēmsituācija kā tāda, bet kuros tiek iekļauti arī iesaistīto sociālo grupu pārstāvju personīgie stāsti un pieredze. “Atstatuvums” ir radīts kā mākslas projekts, kura viens no uzdevumiem ir šos personīgos stāstus darīt zināmus pārējai sabiedrībai. Tikpat nozīmīgs projekta blakusmērķis ir veicināt un atbalstīt mākslinieku spēju un vēlēšanos caur mākslu runāt par sociāli svarīgām tēmām.

Pievēršot sabiedrības uzmanību dažādām sociālām grupām, cenšoties izprast un savstarpēji iepazīstināt pavisam atšķirīgas dzīves realitātes, tuvināt atstatumā esošos un atspoguļot to, kā atšķirīgais spēj mūs vienot.

Jāatzīst, ka savienot dažādos konceptus un izveidot kvalitatīvu izstādi virtuālajā vidē patiesi ir bijis izaicinājums, jo radīt skatītājā gan klātbūtnes, gan arī vienotas telpas sajūtu, ir māksla pati par sevi. Un — uzmanību, uzmanību! — daudz nopietnāk jādomā par to, kā noturēt un vadīt virtuālās izstādes apmeklētāja uzmanību. Tomēr šādai izvēlei ir arī daudzi plusi — fotogrāfija un citi elektroniski viegli pārnesami materiāli ir piemēroti izstādīšanai digitālajā vidē, izstāde ir viegli pieejama lielai auditorijai, un tās darba laiku neierobežo diennakts ritmi; pastāv pat iespēja, ka cilvēki sev ērtā laikā un vidē veltīs vairāk laika, lai daudzpusīgāk un dziļāk uztvertu vēstījumu.

Katrs no māksliniekiem ir pavadījis 2020. gada vasaru, strādājot ar paša izvēlēto sociālo grupu pārstāvjiem, veidojot ar tiem attiecības un iemūžinot tos materiālus, kas atbilst katra iecerei, kā atklāt šīs sabiedrības vai to pārstāvošo indivīdu raksturu. Andrejs Strokins izvēlējās iepazīt indiešu kopienu Rīgā, Ieva Balode iepazinās ar cilvēkiem, kuri sadzīvo ar mentālās veselības traucējumiem, Kristīne Madjare novēroja pusaudžu dzīves bērnunamā, Iveta Gabaliņa satuvinājās ar ģimeni, kurā aug adoptēti bērni, savukārt Georgs Avetisjans vasaru aizvadīja, veidojot attiecības ar Ziemeļkurzemes lībiešu kopienu, un, visbeidzot - Reinis Hofmanis iesaistījās Lucavsalas iedzīvotāju ikdienā, gūstot ieskatu to savstarpējās attiecībās. Katrs mākslinieks šobrīd strādā arī pie individuāla mākslas pētījuma, kas tieši saistīts ar mākslas projekta “Atstatuvums” ietvaros dokumentēto mērķa grupu. Mākslinieku uzdevums iekļāva sevī arī tieša cilvēciska kontakta izveidi ar izvēlētās grupas pārstāvjiem, tādā veidā individuāli un ļoti personīgi pētot un dokumentējot sociālajai kopienai piederošos.

Šis ir ļoti nozīmīgs aspekts, jo caur mākslu ir iespējams empātiski parādīt un atklāt sociālās grupas īpašās iezīmes, bet caur attiecībām ar pašu mākslinieku panākt izpratni par to, ka sociālās grupas un statuss ir ārēji novilktas robežas, taču pašos pamatos cilvēki ir vienlīdzīgi — ar katram no mums piemītošajām emocionālajām, fiziskajām un intelektuālajām vajadzībām.

Projekts ir sevišķi intīms, runājot arī par mākslinieku kā cilvēku, kurš pats pieder vienai no sociāli mazāk aizsargātajām grupām. Kurš vienlaikus ir ne tikai novērotājs, bet arī līdzdalībnieks.

Projekta kuratore Katrīna Jaunupe.

Indiešu komūna rīgā
dārzs uz salas
Tšītšōrlinkizt
Pāragri pieaugušie
Tā arī var būt
Izredzētie
InstagramFacebook

Intervija ar Ainu Bernāni

x

Georgs Avetisjans: Sakiet, kā jūs sauc?
A: Aina Bernāne.
G: Kurā gadā esat dzimusi?
A: 1937. gadā.
G: Vai jūs uzskatāt sevi vairāk par lībieti vai latvieti?
A: Nu, kā lai saka.. Man ir lībiešu kartīte - nezinu, kā viņu pareizāk nosaukt. Kad Kolkā nodibinājās lībiešu biedrība, es iestājos un biju viena no pirmajām. Bet faktiski esmu dzimusi Lielirbē lībiešu ģimenē. Mans tēvs ir Dambergs un māte Kalniece, bet, kad aprecējās, tad jau ziniet kā…
G: Bet jūs uzaugāt Lielirbē?
A: Jā, es pilnībā uzaugu Lielirbē un nodzīvoju tur līdz 1951. gadam, kad mums lika pārcelties uz Kolku. Tur (Lielirbē - G. A.) nedrīkstēja palikt, jo bija Padomju militārā bāze. Mans tēvs bija zvejnieks un tai laikā valsts vairs neļāva zvejot “lielajā jūrā” (atklātajos ūdeņos, ārpus Rīgas jūras līča - G. A.). Mēs bijām pieci bērni! Tēvs sāka zvejot Kolkā, kur tas bija atļauts. Es ar’ mācījos Kolkā un pabeidzu tur septīto klasi. Pēc tam uzreiz, sagaidot aicinājumu, sāku strādāt centrālē par telefonisti. Kad sāku strādāt, man bija sešpadsmit gadi. Nemaz nebiju vēl dabūjusi pasi.
G: Sākāt strādāt tieši Kolkā, vai ne?
A: Kolkā pasta nodaļā. Tā bija mana pirmā darba vieta.
G: Jūs personīgi sevi vairāk uzskatāt par lībieti vai latvieti?
A: Es jau vienmēr visiem atgādinu, ka esmu lībiete, jo man tēvs un māte ir lībieši. Un arī viņu vecāki ir lībieši, jo Lielirbē dzīvojošie lielākoties bija lībieši.
G: Tad sanāk, ka esat tīrasiņu…
A: Tīrā lībiešu dzimtā es esmu!
G: Lepojaties, ka jūsos ir šīs lībiskās saknes?
A: Nu ko es varu tur lepoties! Laimīgs, ka es i’ darbu dabūjis latviešu kolektīvā, jo ko lībietis – kādu darbu darīs? Es jau mācījos latviešu valodā! Skolā gāju – latviešu valodā!
G: Kas ir jūsu dzimtā valoda – latviešu vai lībiešu?
A: Dzimtā valoda? Mani vecāki runāji lībiski. Tad, kad es 1945. gadā sāku iet skolā, tad jau lībiešus vairs neatzina. Tie jau bija zuduši. Aizliegti! Visādi gāja, bet nu…
G: Pastāstiet, kā tieši šī iznīkšana notika?
A: Nu, kā nu, manuprāt, Padomju Savienība tādu lībiešu tautu nemaz neatzina. Es tā domāju, vēl bērns būdams, un arī šodien – kā liels cilvēks. To, kā tai laikā bija – pieredzēja māte un tēvs. Es tik atceros, ka viņi centās mums visur nodrošināt latviešu valodu – gan mācībās, gan citur. Sarunvalodā viņi savstarpēji runāja lībiski. Vecāmamma – tēva māte un visi, kas nu tur bija – ar mani viņi runāja latviski, varbūt tāpēc, lai es arī turpinātu nesaprast lībiešu valodu (smejas).
G: Raksturojiet, kas jums ir lībietis un ko jums tas nozīmē.
A: Nu ko man lībietis… varbūt pagātni? Tādu pašai nezināmu. Nu es jau arī, zin’ kā, cik es zinu un atceros.. ja es trīsdesmit septītajā gadā dzimu. Visādi jau te gāja pa Latviju. Esmu par vecu, lai to tik smalki atcerētos! Es tik zinu, vai ne, ka sākumposmā es Ventspils arhīvā gāju meklēt savu lībiešu dzimtu. Jo deviņdesmitajos, kad nomainījās valsts kārtība, es varēju atgūt savu tautību! Es atradu un man pasē ierakstīja  - “lībiete”. Es varu parādīt, ja jūs gribat!
G: Un kurā gadā tas bija?
A: (Nopūšas!) Es attaisīšu pasi!
G: Labi!
A: Jo es varu nomaldīties. Bet šitais agregāts ir jāpaceļ augšā (laikam domā fotoaparātu - G. A.) !
G: Jā, jā.
A: Tad es varēšu parādīt. Ai, man ir šausmīgi grūti ar to staigāšanu.Aina Bernāne:
“1945. gadā mums bija paredzēts doties uz Vāciju. Skološanās beidzās. Māju vēlāk pārņēma vācieši. Bija atnācis paziņojums, ka mums jādodas uz Vāciju. Māja Lielirbē mums bija pie sliedēm - tēvs jau laikus bija sapratis, kas notiek, jo tika vesta munīcija, bija rosība. Bijām pārāk tuvu objektam, mēs tāpat būtu izsūtīti! Bet ko darīja tēvs? Ņēma kastes, salika visas mantas tur un, cik nu varēja – apraka. Pēc tam iejūdza zirgu, ielika mūs visus ratos un aizveda tālāk - Lielirbē uz meža pusi pie vienas radinieces. Kā viņi bija runājuši, kā ne, bet es, kā bērns būdams, tik zināju, ka uz Vāciju mēs nebrauksim. Mēs kaut kur mūkam! Viņi visi – radinieki, kaimiņi, aizbrauca mežā būvēt bunkuru. Mēs dzīvojām meža bunkurā! (Smejas.) Bunkurs tādā pakalnā. Sienas bija no smiltīm. Apkārt bunkuram riņķī bija ložas; logu bunkuram nebija, bet pie durvīm bija sega un lukturis. Tā bija vienīgā gaisma! Un mums bija vectēvs – vienīgais vecais cilvēks. Viņš bija vecs. (Smejas.) Viņš bija tā kā atsevišķi no mums. Un… Ar visiem lopiem! Nē, ne mūsu bunkurā – lopi bija atsevišķā bunkurā. Lopu bunkurs bija liels – tomēr sešu ģimeņu lopi kopā. Lopi bija nodalīti viens no otra, kopā jau nevarēja. Sākumā, kad ieradāmies, mūsu bunkurs bija vājš. Atceros, ka gulēju mazā bunkurā un man kaut kas sāpēja, bet man teica – guli! Bet pārējie visi sēdēja. Un nākamajā dienā atrada vietu, izraka lielāku un noklāja zariem. Kā jau bunkurā. Mežā bijām no daudzām ģimenēm, faktiski visi bijām radi. Kopā bijām kādi pieci seši radi (radu ģimenes – G. A.) . Man bija kādi pieci vai seši, varbūt septiņi gadi. Es dzirdēju, ka strīdās! Zin’ kā… Katra ģimene… Norāda katram – te un te ir tava vieta… Un atceros, ka uz Ziemassvētkiem gāja atpakaļ uz lauku un zaga kartupeļus. Citādāk kā – vācieši mūsu kartupeļus (rok un ēd – G. A.) ! Paši savus kartupeļus zagām no vāciešiem. Zaga naktī, atceros, ka baidījās dikti. Bija jāiet pāri upei, upe bija aizsalusi, to es atceros. Citādi nezinu, jāpeld! Bet varēja pāriet. Mamma arī gāja vāciešu teritorijā kaut kur cept maizi. Tas bija netālu, mežsarga mājā. Tur neviens nedzīvoja. Mamma cepusi maizi un redzējusi, ka gar logiem garām iet gan vācieši, gan partizāni. Smaržu esot jutuši, bet iekšā neesot nākuši. Vēlāk ienāca partizāni - tie pie mums vispār ienāca vairākas reizes, bet tie gan bija mūsu pašu mežabrāļi. Paši lielirbnieki. Pazīstami cilvēki.”“Mums saimniecībā bija viens liels bullis un, kad pietrūka gaļa, to nosita. Mēs skatījāmies. Iesit pa galvu un nokrīt bullis. Tad mēs ēdām to gaļu. Ēdām līdz pat pavasarim! Bija auksta ziema. Bunkuru nekurināja. Pavards bija tādā atklātā piebūvē, tur bija katli un tur kūra uguni. Vecāki tur vārīja ēdienu. Tādi mēs tur staigājām – satuntulējušies. Nekādu siltumu nejuta, tikai salu. Bija grūti. Es zinu, ka mamma gribēja vectēvu nomazgāt, sildīja ūdeni… Purvs bija apkārt, ūdens bija. Viņam bija tāda liela bārda. Mamma teica: “Tu zini, tā bārda pilna ar utīm!” (Smejas.) Tad tu zini, kā mēs dzīvojām! Un pavasarī mēs visi bērni sēdējām iekšā, un – nāk, nāk vācieši ar šautenēm pa priekšu uz bunkuru! Atrada. Jā, un labi, ka vecāki neuzturējās mājās (bunkurā - G. A.) . Viņi klīda kaut kur. Jo mums purvā visur apkārt bija mežabrāļi. Bet ko darīja vācietis, kad mūs atrada? Otrā dienā pajūgs klāt, mūs visus ratos un uz Lielirbi prom! Vecāki laikam ar savu zirgu, bet mēs ar brāļiem un vectēvu (ar visām utīm bārdā) – vāciešu ratos. (Smejas.) Uz vienām mājām, bet tur mēs nevarējām palikt, jo tur dzīvoja vācieši. Nākamajā dienā mūs veda uz Anci. Nezinu, kā tur vecāki atskaitījās, tā ir viņu daļa, bet mūs aizveda uz kaut kādām mājām Virpē, kur mums vajadzēja dzīvot kādu laiku. Daudzu ģimeņu mājas dedzināja – to ļaužu mājas, kuri palīdzēja partizāniem. Pēc tam, kad vācieši bija prom un krievi vēl nebija iekšā, mēs varējām doties atpakaļ uz savām mājām. Braucām divas dienas. Jo zirgs vecs un neēdis. (Smejas.) Bet zini, kādas mūsu mājas bija? Es tik teicu mammai, kas tie tādi? Prusaki! Visa istaba pilna prusakiem! Viss izjaukts. Tas, ko es atceros ar savu bērna prātu,  ka tur mētājās svešas fotogrāfijas. Zin’ kā, varbūt vācieša, varbūt latviešu – karā ņēma arī latviešus. Viss bija pilns ar prusakiem un blaktīm. Itin nekā vairs nebija.”Kolka, 03.07.2020
Intervē: Georgs Avetisjans
Intervijas garums: 00:05:27
Transkribējusi: Lāsma Goba
Projekts: “Atstatuvums”, fonds “Mākslai vajag telpu”